Man bija briesmīgi dīvains sapnis.
Tajā biju redzama it kā es pēc vairākiem gadiem.. It kā, jo es vienkārši zinu, ka es tāda nebūšu. Man bija blondi mati un es biju tieši tāda, kāda nekad nevēlētos kļūt - diezgan vieglas uzvedības meitene, aizrāvusies ar alkoholu un tamlīdzīgi.. Vienkārši viss liecināja par to, ka tā nevarētu būt es, izņemot seju - tā gan bija manējā. Varbūt sapnis bija nevis par mani, bet manu neeksistējošo dvīņu māsu? Nezinu, bet nu jā, redzēju tādus kā kadrus no šīs meitenes dzīves - dejas klubā, kokaīna šņaukšana, sekss kluba tualetē (jā, izklausās vareni), un tad sākās visādu problēmu atainojumi..
Un tad šis murgs pārtrūka, un es nonācu uz tramvajtilta. Tad arī bija novembris, novembra pievakare, krēsloja. Uz tilta es satiku savu tēvu. Pēdējoreiz mēs bijām tikušies manā 9.klases izlaidumā, kas tad, cik noprotu, bija jau sen pagājis.. Viņš bija palicis pavisam nedaudz, bet tomēr sirmāks. Man šķiet, ka sirmums varētu atainot visas viņa rūpes un problēmas, ar kurām viņam jāsaskaras.. Bet tur viņš tās visas bija jau pārdzīvojis. Viņš teica, ka esmu izmainījusies līdz nepazīšanai, un izvilka tieši Wall Street cigarešu paciņu. Viņš bija sācis smēķēt, par ko es no vienas puses nobrīnījos, jo viņam šī nodarbe neko, bet no otras puses - es arī viņu sapratu.. Mēs runājāmies par dzīvi. Un viņš pateica, ka bija noilgojies pēc manis.
Atkal pārtrūka, un es nonācu atpakaļ - šodienā. Nu, drīzāk jau rītdienā, jo es sēdēju bioloģijas kabinetā - tāda, kā tagad - un jau atkal besījos par to, ka Otto un Signe nevar beigt gobļoties. Un tad atskanēja zvans, kas īstenībā bija modinātāja zvans (diezgan liela vardarbība pret sevi - modinātājs svētdienas rītā.. bet es nevaru atļauties atkal nogulēt visu dienu), piecēlos, nospiedu, nometu to nejauši pie zemes, ielīdu atpakaļ gultā un domāju - Ko, pie velna, tas viss nozīmēja? .. Man noteikti atkal tas jāuzraksta, lai nekas tāds nepiepildās.
Un, nezinu kāpēc, bet nākamā lieta, par kuru es iedomājos, bija tas, ka vakar bija kora mēģinājums, par kuru es pavisam aizmirsu un neaizgāju! Tagad tāda mazliet tizla sajūta par to, bet nu.. nekas.
Un te nu es šobrīd esmu. Domāju, ka šis sapnis ir jāiztulko, un vēl, ka man derētu paēst, lēnām sākt taisīties un doties uz spēli.. Viss būtu ļoti skaisti, ja rīt nebūtu pirmdiena. Ne jau dēļ skolas vispār, bet dēļ tā, kas mani tur sagaida. Un mani tur sagaida viskautkas tāds, kas liek man nepārtraukti nobolīt acis un žāvāties.. Neizplūdīšu sīkumos, jo tas nav vajadzīgs. Vienkārši šajā ziņā es nevaru sagaidīt nākamo gadu..
Un vēl ļoti skaisti būtu, ja uz parītdienu man nebūtu jāmācās kaudze ar matemātikas uzdevumiem.
..Bet tāpat jau arī nav neglīti.