Saule ir atsākusi savu ikrīta klauvēšanu pie loga. Būtu ideāli, ja arī sals nebūtu atsācis saldēt.. Priekšā vēl gaidāmas aukstas dienas un naktis.. Bet es ceru, ka ar februāri tās arī beigsies.
Visu dienu esmu nosēdējusi mājās, jo slinkums un bailes no aukstuma ņēma virsroku. Diez cik forši tas ir? Man šķiet, ka tieši necik. Bet vismaz es šo dienu neizniekoju pavisam bezjēdzīgi, kaut arī es niekojos, bet tajā visā niekošanās lietā es saskatu diezgan lielu jēgu.. Kaut gan, es zinu, ka citi to uzskatītu par, labākajā gadījumā, pusjēdzīgu niekošanos.
Ko nu es te muldu.. 
Es tā pamanīju, ka man kaut kā atkal ir diezgan pagrūti tikt ar sevi galā, un man šķiet, ka tas tikai tāpēc, ka mana vienaldzība kaut kur ir noklīdusi, kaut kur mazliet pazudusi. Ne pavisam, protams, un tomēr.. Kur tu esi? Es tevi gaidu atpakaļ, jo ar tevi ir vieglāk.
Hm. Un mani mazliet ir pārņēmusi Valentīndienas banalitāte.. Bet tikai mazliet, un tomēr - tas viss ir jauki, jo ir iemesls. *smaida*
Pēdējās nedēļas kulinārijas atklājumi - cepampelmeņi pavisam noteikti ir domāti tikai priekš cepšanas, ne vārīšanas. Un pica, kura ir gatavota no sirds, ar piecām kārtām un nenormāli daudz siera, ir tā labākā.
Šobrīd sildu rokas pie tējas krūzes un apsveru domu par gulētiešanu. Rīt jau atkal sākas jauna nedēļa, bet šī būs tāda kā atslodzes nedēļa - konsultācijas vien. Labu nakti!