Viegli noklaudz vārti, kad taisu tos ciet. Kārtējais karstais vasaras vakars, kad pēc garas un jaukas dienas esmu pārradusies mājās. Smaidu, jo vēl tikko ar šo smaidu pamāju mīļumam, kurš, pirms aiziet, vienmēr atskatās, lai sagaidītu to. Parasti es steigšus steidzos cauri dārzam, lai ātrāk nokļūtu mājās, bet pēdējā laikā es nesteidzīgi lieku soli pēc soļa un, lēni attaisot durvis, ieeju iekšā.. Un tā, ar katru dienu, arvien vairāk un vairāk es izbaudu vasaru, jo vienmēr kaut kas manī pamudina atcerēties to, ka šis ir tas laiks, ko es tik ļoti gaidīju jau kopš tām pirmajām grūtajām rudens dienām, kad mājasdarbi sāka sagādāt grūtības un aukstais vējš vairs nebija tas labākais draugs. Tas liek ievilkt elpu dziļāk, un vienkārši no sirds pasmaidīt.

Jā, laiks nenoliedzami skrien. Piektdien jau izlaidums... Nedomāju, ka tas būs tik ātri, bet tā tomēr ir. Un arī jūnija mēnesis tūlīt būs pusē. Tik daudz vēl jāizdara... Jāpaspēj. It kā nav kur steigties, bet man tagad ir bail nokavēt kaut ko. Jo reiz es arī domāju, ka paspēšu, bet dzīve izspēlēja tā, ka tomēr.. nepaspēju. Joprojām par to ik pa laikam iesāpas, nobirst kāda asara, bet tad es saprotu, ka viņš negrib, lai es raudu, tāpēc saņemos un pasmaidu. Dzīve turpinās un izdodas.
1 komentāri:
Vēlu tev visu to labāko! Lai veicas eksāmenā! Kristaps.
Ierakstīt komentāru