Atceros to dienu, kad man nopirka pirmo, tik ļoti kāroto velosipēdu. Tad nu es mācījos ar to braukt. Visu dienu mācījos, bet man nesanāca, jo baidījos. Tieši, kad nolēmu apstāties, ārā iznāca tētis. Viņš viegli nosmējās un iestūma mani. Un ziniet? Nepagāja ne piecas sekundes, kad es jau pati aizbraucu līdz ielas galam.
Tā notiek arī tagad. Šķiet, ka vienmēr, lai es vispār uzsāktu kaut ko, kādam mani ir jāiestumj. Bet kas tad mani mūžīgi stums?