Tomēr paralēli šiem mirkļiem ir arī tādi, kad ar sevi nepietiek. Reizēm pat tad, kad blakus ir simts, desmit vai vēl kaut viens cilvēks, es jūtos vientuļi. Tādos mirkļos es arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka es gribu, lai vienmēr tuvumā būtu kāds man līdzīgs. Tāds, kuru sauc par dvēseles radinieku. Tāds, ar kuru varētu parunāt, kad vajag, nevajag vai vienkārši gribas, runāt stundām ilgi un sajust, ka beidzot kāds Tevi patiešām saprot no A līdz Z. Tāds, no kura neko negribas slēpt, ne par ko kaunēties vai baidīties...