02.09.13


Vētrainas dienas, kad mākoņi steidzīgi slīd līdzi vējam, ir tās pašas labākās. Tad šķiet, ka arī mana dvēsele un domas lido. Aizveru acis, aizmirstu par visu, visu, kas ir apkārt, līdz palikusi esmu tikai es un vējš. Un tad uzdodu sev tik ļoti svarīgos jautājumus - Kas es esmu un kas es gribu būt, ko es gribu darīt, par ko es gribu kļūt? Un atbildu sev, vadoties pēc sajūtām, cenšoties nesamelot. Prāts tomēr ir tik pilns ar to drazu, kuru nepārtraukti rada cilvēki visapkārt, un, lai arī cik ļoti man negribētos to atzīt, reizēm šķiet, ka es tajā slīkstu un tad atkal iznirstu, cenšoties nepazaudēt sevi un to, kas es esmu. Kaut kā tas ir jāizbeidz, tā draza ir jādabū prom. 

0 komentāri:

 
 
Copyright © e.b.
Blogger Theme by BloggerThemes Design by Diovo.com