Vai Tu zini, kā tas ir - vienā mirklī pazaudēt sevi?

Viens vienīgs, no skata ārējs, taču patiesībā apslēpti iekšējs grūdiens, un visa Tava būtība kā stikla siena tramvaja pieturā sašķīst gabalos Tavā acu priekšā. Lauskās atspīd daudz mazas ilūzijas, kuras gadiem ilgi tika lolotas kā patiesības, ar kurām Tu raksturoji sevi, kuras Tev likās svarīgas un ar kurām Tu saistīji visus savus dzīves uzskatus. Bet tagad Tu skaties uz tām, un saproti, ka tā nebija taisnība.

Nav jau tādas vienotas mērauklas, pēc kuras izmērīt taisnību, jo katram tā ir sava. Katrs savu taisnību veido pēc tā, kas katram tuvāks. Bet ko Tu darītu, ja saprastu, ka Tava taisnība nav Tava, jo tas, kas Tev vienmēr ir licies tev tuvs, īstenībā nemaz nav tev tuvs?

Un tad tu saproti, ka Tu nemaz nepazaudēji sevi. Tu pazaudēji to, kas Tev likās, kas Tu esi.

Bet kas tad Tu īsti esi?

23 gados nonākt pie šāda jautājuma pašai sev. Sajūtas divējādas - neliela vilšanās, it kā kaut kas būtu pamatīgi nokavēts, taču tajā pašā laikā ir arī milzīgs, saviļņojoši patīkams satraukums par to, ka viss vēl tikai priekšā. Vēl vairāk nekā viss. Jo ja līdz šim jau likās, ka pasaulē ir tūkstošiem iespēju, kuras mani vēl tikai gaida, tad tagad šķiet, ka vēl kāds miljons ir nācis klāt.

Bet kaut kas jau ir mainījies. Un joprojām mainās.

Es gribu atkal lasīt grāmatas, citādi liekas, ka lēnām palieku dumjāka.
Es gribu būt godīga. Vienmēr un pavisam. Gan pret sevi, gan pret citiem.
Es gribu mazāk satraukties, vairāk izbaudīt.
Es gribu neizdarīt daudz par daudz.
Es gribu rast mieru un līdzsvaru ikdienā.
Es gribu iemācīties mīlēt pati sevi. Nevis mazliet, nevis dažreiz, bet vienmēr un pa īstam.

Un vēl tik daudz, daudz...