Pati savas mīlestības važās, kuras izgaisušas kā cerība par to, ka kādu dienu viss mainīsies. Važu vairs nav, un es varu būt brīva, bet kāpēc tā vietā, lai izplestu spārnus, esmu ieslīgusi negribīgā stingumā? It kā nevis manu ķermeni būtu pārņēmis, bet es pati būtu viens liels, durstīgs un neciešams krampis. Paliek auksti, bet ķermeņa trīsas ne tuvu netricina gaisu kā manas sirds drebuļi. Ir pienācis laiks palaist to, ko savā sirdī loloju tik ilgi. Varbūt ne gadsimtiem, bet pietiekami dziļi, lai tieši tāda būtu sajūta. Dziļas saknes izplēst vienmēr ir sāpīgi, taču citreiz ļaut tām izplesties var būt nāvējoši. Un es skaidri zinu, ka šī ir tā reize.