Apēdam Andži?

Tā es laikam teicu tad,kad visi bija ļoti izsalkuši un es oriģināli mizoju apelsīnu. Es vienkārši parasti tos sagriežu astoņās daļās un ēdu..
Un beidzot esmu savās mīļajās mājās,kuras parasti neliekas tik mīļas.
Kārtējais dzerstiņš. Vispār tādu šovasar (kā par brīnumu) nav bijis tik daudz. Un vispār šis bija pavisam nejauši. Vakar ar Speidžu bija doma aiziet tikai līdz jūrmalai,kur arī aizgājām. Tur viņa man izstāstīja par saviem BBP piedzīvojumiem. Bija interesanti paklausīties. Kad piecēlāmies no soliņa,viņa sāka ļoti smieties,jo es,viņā klausoties,ar kāju švitinot biju nejauši izrakusi tādu jauku bedrīti. Pēc tam,kā jau vienmēr ar mani,automātiski aizgājām uz skeitparku. Šāds iešanas režīms man ir kopš pagājušā gada. Tur satikām Kārli,kurš piedāvāja mums palikt pa nakti pie viņa. Protams,ka mēs piekritām. Kādu stundu palikām parkā un tad lēnām gājām pie Kārļa. Tad bija šādas tādas ķibelītes,bet viss kārtībā. Alkohols,tabaka,smiekli un muļķības. Bija jauki,kā vienmēr ar šiem foršajiem cilvēkiem. Tad kaut kad Es,Speidža un Gailis sākam trinkšķināt ģitāru. Tad.. es neatceros. Un tad mēs visi gulējām pie televizora lielajā istabā. Un tad kaut kad es aizmigu.
Es arī gribu dzīvot piektajā stāvā,jo no turienes pa logu ir tik skaists skats naktī vai agrā rītā,pulkstens piecos. Ideāli. Ja man būtu pašai savs normāls (vismaz) bilžu aparāts,un ja būtu bijis līdz,es būtu nofotogrāfējusi to skatu un ielikusi šeit.
No rīta vairākas reizes pamostos un atlūztu. Un tad pamodos pavisam,kaut arī nāca miegs,mēģināju vairs neatlūzt. Izdevās. Tad pamodās visi pārējie un tad mēs ar Boju ēdām roltonus. Īstenībā sēņu nebija tik gards,bet man ļoti gribējās ēst. Tagad neko sāļu negribu,tikai saldu,saldu,skābu,saldu.
Vislabākais ir tas,ka man no Kārļa mājām līdz savējām ir apmēram piecas minūtes. Ha.
Man vēl mazliet nāk miegs,jo kādu nedēļu neesmu normāli gulējusi,bet tas nekas. Un laiks sāk skriet sasodīti ātri.

Šādas (pilnīgi nesaplānotas dienas,kad kāds pie Tevis pienāk un paprasa,vai Tu negribi šodien to un šito) dienas vajag vairāk,lai man tik bieži nav jāsūdzas pašai sev par to,ka atkal garlaicība klauvē pie durvīm.

Un atkal man gribas tikai smieties,smieties,smaidīt,smieties un dejot,gribās Viņu un klausīties Mickey Avalon - So Rich,So Pretty,ko arī daru. Ir labi.