Ikdienišķie sīkumi

Es mazliet smaidu. Man apnika raudāt,man apnika skumt. Tur,dziļi aiz ribām,vēl sāp. Vēljoprojām mazliet mīlu. Bet es turos. Ja negribi,tad negribi. Atcerēšos visu ar smaidu. Paldies Tev par visu.

You'll always be in my heart,you'll always stay in my memory.

Un tagad- Pie velna to visu negatīvo,jo tur tam arī ir jābūt. Tas nekas,ja man tagad nav ko darīt. Tas nekas,ja nav neviena,ar ko darīt to pašu neko. Ar laiku viss nokārtosies. Vienkārši jādzīvo uz priekšu.

Pirmo reizi mūžā vakar skatījos High School Musical 2. Manuprāt banāls,pārāk muzikāls mūzikls. Bet laikam tieši tāpēc tas arī ir mūzikls. Vispār jau nav nekādas vainas,tikai nav manā gaumē. Man nepatika tā cacacore caca,kuras jocīgo vārdu es pat neatceros. Bet Zaks ir īsts rausītis. Pēc tam sekoja vēl viena filma,40 dienas un 40 naktis. Šo gan es gribēju redzēt,bet uz beigām (~36.diena) aizmigu.
Šorīt atkal ieskrēju skapja durvīs,kuras atkal vakarā aizmirsu aizvērt. Izklausās bezgala stulbi un neveikli,bet tā jau arī ir. Man vienkārši no rītiem,tikko izkāpjot no gultas,pamatīgi sareibst galva. Tāpēc pēdējā laikā tā sanāk itin bieži.
Man uz desktopa ir trīs mapes- ''pozēju'', ''atkal pozēju'', ''un atkal pozēju''. Un nākamās sauksies- ''tagad gan iepozēju'',''un atkal iepozēju'',''vairs nepozēju''. Vai nav lieliski? Sīkumi,bet tieši no sīkumiem sastāv lielās lietas.
Tikko apēdu kokosa bulciņu un izdzēru krūzi kafijas. Garšīgi. Un arī ieliku smieklīgu profila bildi šeit (to var redzēt pa labi). Un beidzot mani izvelk laukā- šoreiz tā ir Boja. Un Ponijs arī. Iesim peldēt. Beidzot.
Labi,man pēc stundas jābūt pie Trepītēm,tāpēc es labāk sākšu taisīties.

Hope - Who Am I To Say
Es izvēlējos palikt,tu aizlidot. Tu atlidoji atpakaļ,bet manis tur vairs nebija. Es arī aizlidoju.