Eju laukā. Viena. Saule silda manu muguru,pagriežos,un pēc laika jau tā spīd man acīs. Skatos garāmejošo cilvēku acīs. Tad ieraugu dažas pazīstamas sejas. Pasveicinu,bet atbildi laikā nesaņemu. Redzu tikai izbrīnu. Esmu jau garām. Cilvēki mani vairs neatpazīst. Tas noteikti matu sakārtojuma dēļ,jo zirgasti nebiju vairākus gadus taisījusi. Un uzreiz izskatos mazliet savādāk.
Aizeju uz skeitparku. Redzu zēnus. Un veselu baru ar cilvēkiem,kurus vismazāk gribētu redzēt šeit. Tajā skaitā vēl visas tās žurkas. Brr. Artukam ir grebene,par to gan es smējos. Kad es to ieraudzīju,mana sejas izteiksme bija tāda pati,kā pagājušo vasar,kad ieraudzīju,ka viņam ir lisijs. Bet šoreiz es nevis teicu ak dievs,bet vienkārši sāku smieties. Vēl pie tam,kad viņš uz savām slidām nobrauc garām smaidīdams un īpatnējā tonī pavaicā- Kā jums patīk mani jaunie mati? Tad vienkārši nevar nesmieties.
Atnāca Amanda ar Elīnu. Un mēs pametām parku. Un tad viņas pameta mani. Un es gāju uz priekšu. Gāju,pārdomādama VISU. Es negribu vairs šeit atrasties,jo mani te vairs nekas nesaista. Ja nu vienīgi pāris cilvēku,bet viņu ir tik daudz,ka var uz abu roku pirkstiem saskaitīt. Un trīs ceturtdaļu lietu un vietu,ko šodien redzēju un kur biju,man atgādina viņu. Es vienkārši vairs nevaru izturēt. Un vēl sāka skanēt tā skumjā dziesma. Es paātrināju gaitu,lai tiktu ātrāk uz tukšajām,mazajām ieliņām,jo negribēju,lai cilvēki mani redz ar asarām acīs.
Esmu mājās. Nometu jaku,somiņu un iekrītu gultā. Skatos baltajos griestos un domāju. Atveru baltās šokolādes iepakojumu,nolaužu gabaliņu.. Vilšanās. Nav tik gardi,kā parasti. Pieceļos kājās,iemetu gultā un ķēros pie kāju epilācijas. Nepiefiksēju kā,bet es sev iegriezu kājā tādu jauku,apmēram četrus centimetrus garu svītru. Visnotaļ jauki,es teikšu. Un te nu es atkal sēžu un leju asaras. Atkal jau klēpis ir slapjš un zem acīm melnas tušas traipi.
Es gribētu dzīvot savā pasaulē. Tā nebūtu ideāla,bet tā arī nebūtu tik daudz,mokošu sāpju pilna. Tā vienkārši būtu labāka.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru