Ja tagad viss būtu tā,kā es vēlos,man tagad būtu brīnišķīgas brīvdienas Rīgā. Vai arī laukos,ar draugiem. Vai vismaz saulaina,karsta diena dārzā,šūpuļtīklā (kura man nav,bet būtu),un auksta alus četrpaka un kāds cilvēks,ar kuru parunāt par visu. Bet tā vietā man vistuvākais ir dārzs,sedziņa un telefons ar manu mīļāko mūziku. It kā nevar sūdzēties,bet vienmēr jau var būt labāk.
Kādu laiku pavārtījos pa gultu,domādama,ka jāsakārto istaba,jo tāpat nav ko darīt. Jau atkal. Bet tad es izdzirdu ģitāras skaņas,tātad,man zvana. Laimiņš,saka,ka ies uz skeitparku,un,lai es arī nāku. Labi,tad. Sataisos,un apjaušu,ka laiks patiešām skrien vēja spārniem,jo ir pagājusi jau gandrīz stunda,bet es neko dižu nemaz nedarīju. Pat matus netaisnoju,bet vairākas reizes sēju astē,līdz bija ciešami.
Pie Sabīnes mājām satieku Laimiņu ar Dāvidu un tad iznāk arī pati Sabīne. Kāpēc viņai vienmēr aiziet ciet,kad es esmu? Nu labi,ejam uz skeitparku. Tur maz cilvēku. Labi. Pēc kāda laika viens puika,kurš bija galīgā pālī,piekasījās vienam citam puikam,kurš bija uz slidām. Tad piegāja,iegāza viņam pa seju un tad ar galvu pret galvu. Skats iespaidīgs,bet kur viņam prāts?! Tālāk tas viens no otra muka,un tad bija laikam vēl daži sitieni,bet to es tā īsti nesaredzēju,jo tas bija aiz bērnu laukuma kuģīša. Un tad viņš aizmuka. No turienes brauca pārējie blenderi (tā es un vēl daži saucam tos inlainerus,bleiderus,skrituļotājus..) un teica,ka viņš bija samīzies vārda tiešākajā nozīmē. Nožēlojami un žēl. Un lielais kauslis bija nozudis.
Sēdēju un sildījos ar Sabīnes bērnišķīgo dvielīti,jo vējš bija auksts,bet jakas man nebija. Tad man Pilats atņēma saulesbrilles. Un tad sākās arī manas somiņas satura 'aplūkošana' un viss pārējais. Sabīne palika bez atslēgu piekariņiem,bet es visu atguvu. Un kad Emīls ošņāja manu lūpu balzamu,man to vienkārši gribējās paņemt un izsmērēt viņam sejā,bet tad es izdomāju,ka man būs jāpērk jauns,un to es noteikti neizdarīšu.
Eju mājās. Divi reperi savās platajās biksēs laikam skrēja vakara krosiņu,izskatījās jau komiski. Iesmējusies,gāju tālāk. Nonācu uz varbūt ne tik garās,bet pirms pusgada noasfaltētās ielas,kura to lampu apgaismojumā izskatījās jauki. Tādā pelēcīgā,bet iedvesmojošā pilsētas noskaņā. Vietā,kur lielpilsēta it kā pārietu mazā,klusā rajonā. Un tad nu es atkal domāju - būtu man bilžu aparāts.. Un tad man garām pabrauca kāds,uz velosipēda,atskatīdamies ar jautru sejas izteiksmi un rādīdams mēli. Tas bija Edijs. Pārsteigta pamāju viņam un viņš ātri aizbrauca,nogriezdamies pa labi. Un drīz arī es nogriezos,bet pa kreisi. Ieraugu burvīgu gandrīz pilnmēnesi.
Tagad jau kādu laiku esmu te un nemaz nepamanīju,ka man ir tostermaizes tepat,deguna galā. Laikam mamma mani tiešām mīl.
Par bildēm ieminējos. Un vispār,man ir sakrājušās TIK daudz bilžu ideju,bet na-a-av a-a-ar ko-o-o tās uztaisīt. Nezinu,kur likties,jo man arī aparātu tuvākajā laikā nedabūt. Hmm.
Vienmēr pēc citu banālajiem 'ideāli vnk :**' viedokļiem biju domājusi,ka Krēsla ir kārtējais banālais,pārspīlētais 'love story'. Bet tagad mani iedvesmoja to izlasīt,jo beidzot saņēmu objektīvu viedokli par to,nevis kārtējo 'uķi puķi perrrfekt` grāmatiņ` vnk' viedokli. Prieks. Un tagad - Kāds negrib aizdot pirmo daļu?
Un ziniet? Es šodien domāju neparasti maz. Un tas mani priecē,jo domas,par laimi,neaizklīst tur,kur nevajag.
Un es nevaru noturēties,gribas ielikt kaut ko zaļu šeit.
Zaļi,zaļi. Un,starpcitu,tiktikko tēvs atbrauca no Rīgas. Tas nozīmē,ka nevarēšu sēdēt visu nakti un beidzot būs jāiet gulēt normālā laikā. Arlabunakti!
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru