Gliemezis

Šonakt bija burvīgs pilnmēness,kuram garām slīdēja jauki mākonīši. Tas viss kopā izskatījās ideāli un es sēdēju uz palodzes kādu stundu to vērodama,klausīdamies sienāžu sisināšanā (atkal) un dzerdama zemeņu tēju no zaļās krūzes.

Man jau no agras bērnības ir licies,ka tie krāteri (vai kas tie tādi ir) uz mēness manām acīm veido gliemeža attēlu. Nu,paskaties

Es tā uzzīmēju,lai jūs arī ieraugat..

Nu jā. Gulēt es iegāju tikai pusdivos,kaut arī bija domāts iet ap divpadsmitiem. Bet tik un tā piecēlos agri,pusdesmitos. Uzcepu ābolu pankūkas,un gāju ārā sauļoties. Bet tomēr,parastās pankūkas man labāk iet pie sirds. Bet mīlu es šokolādes pankūkas,kuras veikalos nevar atrast tad,kad tās patiešām ir vajadzīgas.

Par cik negribēju pārtraukt sauļošanos un gribēju ēst,kartupeļus mizoju dārzā. Un tad es dzirdēju kaut kādu skaņu. Tas bija Snikers (ja kāds vēl nezin,mans kaķis). Viņš izleca no puķēm ar tauriņu mutē. Tad nolika to zālē un vēroja,gribēja vēlreiz klupt virsū,bet nē. Es neatļāvu,paņēmu viņu,un ļāvu aizlidot. Tad viņš mēģināja ķert nākamo. Atradis nākamo upuri,ilgi meklēja vietu,no kuras tam uzklupt. Atrada,un tā leca,ka visas četras bija gaisā. Nenoķēra. Bet tas bija ļoti smieklīgi. Manus smieklus noteikti dzirdēja visi kaimiņi un kaimiņu kaimiņi..

Un es nezināju,ka Snikeram garšo zemesrieksti. Man arī garšo.

Kur Tu pazudi?

Esmu izplānojusi savu nākotni un ceru,ka manas domas nemainīsies. Būšu arhitekte. Patīk tās lietas jau sen,un zinu,kur mācīties..

Uzdāvini man lielu gaiši zaļās krāsas bundžu.

Es vairs nezinu īsti ko rakstīt. Es varētu bezjēdzīgi gari rakstīt kaut ko vispār ne pa tēmu,bet to citreiz. Šodien nav tāds noskaņojums. Es vispār nezinu kāds šodien noskaņojums. Es tikai zinu to,ka es jūtos brūnāka.

Man nepatīk šis ieraksts.