Neprāta spēles

Kas tev prātā?

Man prātā nekā nav,jo man nav prāta.

Vismaz ne šodien.

Viss kaut kur pazudis,nesvarīgs palicis,vējš aizpūtis,un man vienalga. Tikai daudz visādu domu,kuras maisās manā galvā,pazūd,parādās,vēlreiz pazūd un atkal parādās.

Nesvarīgas un svarīgas,lielas,mazas un nekādas,labas un sliktas,sirsnīgas un skumjas,priecīgas un ļaunas domas.

Pamosties cerībā uz milzīgu orkānu un brīvdienu,bet pretī saņemt vien niecīgu vēja dvašu un kārtējo kontroldarbu kaudzi. Sabērt bļodā daudz brokastu pārslas un atklāt,ka piens ir tik pat kā beidzies. Dzirdēt vienu vienīgu klusumu,krāsns sprakšķēšanu un klaviatūras taustiņu klaboņu,kuru radu es pati. Domās smieties par to,kā piecu minūšu laikā visi ēdnīcā izķer gardos karameļu virtuļus,un Džeina pēc lielā skrējiena atgriežas visai vīlusies. Ķīmijas stundā priecāties,ka kabinets smaržo pēc brīnumsvecītēm,jo tas atgādina ziemassvētkus. Es šādi varētu rakstīt par visu dienu,par vakardienu,šodienu,par katru dienu,bet man jau nāk miegs,un mazliet šķiet,ka jūku prātā. Mazliet.
Rīt ir piektdiena,un man nav ne jausmas,kas būs tālāk.
Gribu vēl vienu šokolādes konfekti.