Šodien es raudāju. Un par to,ko es nekad vēl nebiju raudājusi. Es vienmēr raudāju dēļ puišiem,vecāku strīdiem,strīdiem ar mammu,strīdiem ar draugiem,dažreiz arī par citiem sīkumiem,par neko,par dzīves draņķīgumu,bet ne par šo. Es vienkārši pāršķirstīju pāris bilžu albumus,tajos bija pavecākas ģimenes bildes. Mēs visi trīs - es,mamma un tētis. Es atceros,cik laimīga vēl biju,kad tētis teica,ka brauks prom,jo visi kopā uz beigām nevarējām saprasties.. Tagad es domāju mazliet savādāk. Man pietrūkst mūsu ģimenes gars. Un raudāju tieši tāpēc,ka zinu,ka vairs nekad nebūs,tā,kā bija. Es labprāt varētu tagad aizbraukt pie viņa. Viņš tagad strādā kaut kur netālu no Nītaures. Es ceru,ka viņam iet labi.
Gribu ātrāk tikt ārā,un citi arī grib,lai es tieku. Tādu cilvēku gan nav pārāk daudz,bet man pietiek ar tiem,kas ir,jo tie paši ir man tie mīļākie cilvēki.
Tējas,tējas,tējas un pēdējie šokolādes cepumi.
Un atkal,derētu laika mašīna.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru