That was just a nightmare

Vakar mammai rādīju 'The Exorcism Of Emily Rose' un viņa apgalvoja,ka nemaz nenobijās,jo bija redzējusi jau iepriekš dokumentālās filmas par eksorcismu. Šorīt gan viņa teica,ka nekad vairs tādas filmas neskatīsies..
Viņa pamodās no trokšņa,kuru radīja kaķis,uzlecot uz durvju roktura,lai atvērtu tās. Tieši tobrīd pulkstens rādīja precīzi 3:00 naktī (filmā tas bija dēmonu laiks). Nu,un ko? Nu neko,viņa mēģināja aizmigt no jauna,bet tas laikam nevarēja izdoties,jo pēc mirkļa viņa dzirdēja kliedzienu. Tā biju es. Un tad es beidzu kliegt. Diezgan pārbijusies,viņa ieslēdza televizoru,visas gaismas istabā un mēģināja gulēt tālāk. Tikai tieši tad es ienācu istabā,aizstaigāju līdz tās vienam galam un stāvēju. Es izskatījos dīvaini.
- Ko tu gribi? Ej gulēt!
Un es aizgāju arī. No rīta pamodos,un atcerējos,ka pa nakti murgoju,bet neko vairāk. Ne par kliegšanu,iešanu vai murga saturu,neko..
Pulkstenis rāda nedaudz pāri četriem pēcpusdienā. Sēžu un dzeru sulu,kura garšo pēc aukstiem ziemassvētkiem un drīz došos.. kaut kur kaut ko. Varbūt.