piparkūkošana

Es vakar tomēr saņēmos. Saņēmu matus ar gumiju astē un apsēju savu balto priekšautu ar puķēm. Netīšām nobēru pusi virtuves ar miltiem un tad bija skaidrs,ka tur esmu bijusi es,jo man vienmēr kaut kas gadās tieši ar miltiem. Tā ir kā tradīcija - izbērt kaut kur ne tur miltus,kad gatavoju. Arī pati piparkūku cepšana ir tradīcija. Un vēl par tradīciju ir kļuvusi vienas pannas pilnīga un neglābjama piededzināšana,bet vakar man tā sanāca gandrīz par traku,jo dūmu bija daudz.. 

Tā nu es ņēmos trīs stundas. Pusvienpadsmitos,jau plati žāvādamās,spiedu pēdējo rozā un balto glazūru uz piparkūkām. Bet glazūra man nekad nesanāk tieši tāda,kādu es to vēlos,tā vienmēr izplūst..

Šorīt ziemassvētku noskaņa vēl ir,bet pa logu skatīties man negribas,jo izskatās,ka sniegs jau kūst..