Visapkārt tik balts,ka nevar redzēt kur ej,no kurienes ej,kur ir iela,kur ietve un kur slēpjas zāliens.. Bet sniegs nebeidz snigt,mākoņiem nav žēl un vējš turpina griezt sniegpārsliņas maigā dejā.
To visu redzu es,cauri tam eju es,dzirdu savu mūziku un griežos tām līdzi..
Un attopos es pie durvīm,meklējot atslēgu,ar kuru atslēgt tās. Bet māte pasteidzās,un ielaida mani.
Es nespēju atjēgties. Tas bija kā pasakā. Un tā negadās bieži.
Tas bija mirklis,kurš jāizbauda.
Un es izbaudīju.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru