Šorīt aiz loga ziema ir tik skaista,skaistāka par jebkuru citu ziemu.. Tāpēc es tur stāvēju un ar sapņaini miegainu skatienu vēros ārā pa logu. Vēl man rokās bija pūkaina sega,kurā es parasti ietinos,kad sēžu pie datora.
- Pavasaris vēl tālu,tā kā nemaz neskaties..
Tā bija mamma. Kā parasti,viņa sēdēja dīvānā un lasīja žurnālus.
- Ne jau tas..
Es noplātīju rokas. Un tiešām,tas nebija tas. Man vienkārši vēl nāca mazliet miegs un reiba galva,tāpēc es piesēju savu skatienu aiz logam,jo man patika tas,ko es tur redzēju..
- Nevazā segu gar zemi!
Atkal mamma mani iztraucēja. Uzmetu segu sev uz galvas,apsedzos ar to,un,neko neredzēdama,mēģināju to salocīt. Smaidīju un nedaudz klusi iesmējos,taču neviens to neredzēja.
- Neapgāz egli!
Solis atpakaļ un es izlīdu no segas,veiksmīgi salocīdama to.
- Zilonis..
- Mū!
Neliela pauze,bet mamma smejas. Ak.. Zilonis taču nesaka 'mū'.
Smejamies abas.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru