Visnejaukākais aukstā ziemas dienā ir vēl aukstāks vējš,kas pūšas sejā,plivina matus un saldē ausis. Steidzīgā solī un mazliet nodūrusi galvu mēģinu ātri iet,ātrāk tikt mājās,skolā vai citur,kur mani sagaida siltums. Galvu noduru,jo liekas,ka cepure nokritīs. Bet ja es uzvelku cepuri tā,ka tā nost nekrīt,es izskatos pavisam muļķīgi. Un tad es jau atkal iedomājos,ka man trūkst saules. Man nepiestāv bālums un bez saules manī ir vājums.. Vienkārši ziemu es mīlu tikai mazos daudzumos un laikā no novembra beigu puses līdz pirmajām janvāra dienām. Bet tagad tā mani dzen tādā kā depresīvi murgainā vājprātā,jo bieži liekas,ka es nekontrolēju sevi un krītu sev uz nerviem..
Šausmas,esmu kļuvusi pati sev neciešama un garlaicīga. Tāpēc pēdējās dienas es šeit klusēju un visu pārējo ārpusē slēpju zem smiekliem..
2 komentāri:
kautkasnoteikti nav tākāvajag! ir manāms, ka kaut kas ir kaut kas
tur nu es tev piekrītu,lai arī kas tu būtu. (..)
Ierakstīt komentāru