Skatos pulkstenī. Vēl trīsdesmit divas minūtes. Trīsdesmit viena. Trīsdesmit. Piecpadsmit. Desmit. Astoņas. Septiņas. Piecas. Trīs. Viena. Un tā visās stundās. Likās,ka šī diena nekad nepaies..
Vēl divdesmitčetras minūtes. Es gandrīz nevaru savaldīties. Ir pēdējā stunda - literatūra,un visi cenšas apspiest smieklus. Juris neiztur. Un pakāpeniski pēc viņa neiztur arī pārējie. Visi vairāk vai mazāk smejas,citi nesmejas vispār. Beidzot noskan ilgi gaidītais zvans - pēdējais šajā dienā.
Pūšu silto gaisu dūraiņos un dziedu. Protams,ne viena,bet ar Signi. Stāvam centrā,pie Kurzemes ieejas un mazliet salstam. Salstam,jo gaidam,bet tā īsti gaidu tikai es. Signei jābrauc pie privātskolotājas,viņa gaida,kad varēsim iet uz autobusa pieturu. Paveru skatienu uz labo pusi un saliecos. Lieku viņai mani noslēpt,kaut arī tam nebija jēgas,jo.. tam vispār nebija jēgas. Kāpēc man reizēm patīk uzvesties tik muļķīgi?
Uzvelku mēteli,paķeru cimdus un dziesmu grāmatu un eju. Jūtu,ka kavēju,jo atlikušas vēl deviņas minūtes. Ātrā solī ejot,jau esmu pie skolas un tūlīt arī aktu zālē. Stāvu pie klavierēm un nemāku šo sasodīti grūto dziesmu,ik pa laikam izsprūk kāds skaļš komentārs un atskan pīkstiens telefonā,kārtējā vēl neizlasītā īsziņa.
Sūdzos mammai par to,ka skola ir ļauna un beidz mani vai nost,kaut arī vienkārši nevaru atrast atbildes uz jautājumiem angļu valodā. Man vēl joprojām ir slapji mati,šampūns,kas smaržo pēc džina. Pēdējā laikā manam degunam viss visur smaržo pēc kaut kā alkoholiska. Un paralēli tam visam domāju daudz domas,rakstu īsziņas,sapņoju un domāju atkal. Nevaru sagaidīt,kad beidzot došos miega apskāvienos.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru