Es sēdēju kaut kur,ar kaut ko.. es pat nezinu kas un kā. Tur bija tumšs. Es tikai atceros to,ka man piedāvāja 0,3 stikla pudeli,pildītu ar caurspīdīgu šķidrumu
- Kas tur ir?
- Riktīgi labais šņabis! Tāds vēl nav nekur redzēts!
Tad sekoja tāds savāds klusums. Un tad es kliedzu:
- NĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒ! Es gribu vairāk!
Un tad es pamodos. Kā nesapratu tad,tā arī nesaprotu tagad.. Kārtējais bezjēdzīgais sapnis. Turklāt diezgan pretīgs.
-Nē,jūsu klase ir pierakstīta uz pirmdienu,
noteica nopietnā paskata sieviete ar blondiem matiem,kura sēdēja reģistratūrā. Es cēlos stundu,vai pat divas ātrāk,lai paspētu pie higiēnista,bet še tev - nekā. Un ne tikai es,bet arī Signe,bet viņa vismaz tika pie zobārsta. Un tad mēs klīdām pa centru kā jau parasti mēs to mēdzam darīt,runājām,smējāmies..
Sēdējām foajē kādu stundu un kaut ko runājām. Tad atklājām Endijas jakas kapucē sniega krājumus,kurus gājām ārā iztukšot.. Un tad atkal sēdējām un runājām. Vēroju,cik lēni griežas pulksteņa rādītāji. Un tad atskanēja zvans. Šis ir daudz griezīgāks nekā mūsu skolā. Lēnām parādījās cilvēki un to starpā arī pazīstami cilvēki,kā arī ļoti mīļš cilvēks.. Jau drīz es sēdēju savā solā,nedaudz saķiķinādamies ar Elīnu un gaidot,kad beidzot izdalīs uzdevumu lapas.
Es atvēru tās lielās durvis un gāju ārā. Sajutos patīkami pārsteigta,ka mani nepārņem nepatīkamais aukstums. Saule spīdēja,sildīja,kausēja sniegu un ledu. Tā laikam bija pavasara elpa.. visai slapja,bet tomēr.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru