Cigarešu smarža manī beidzot rada riebumu,kaut arī tinamā tabakas smarža vēl joprojām šķiet kārdinoša. To es pamanu vai katru dienu,kad uz ielas man garām paiet kāds smēķētājs. Arī uz tās pašas ielas pēdējā laikā bieži vien pieķeru sevi dziedam līdzi austiņās skanošajai dziesmai. Atceros,ka kādreiz es par to nokaunējos,bet tagad man ir vienalga. ''Tev jau viss ir vienalga,'' - man saka Signe,bet nav jau tā,ka gluži viss. Man vienalga ir viss tas,par ko nav jāuztraucās man un kas neattiecas uz mani. Nezinu,vai tā ir pareizi un pareizāk,bet tā laikam ir labāk un vieglāk.
Vēl tikko dienu dienā mēģināju izvairīties no peļķēm,no ledus,bet šodien man tas ir apnicis,tāpēc man ir slapjas kājas un arī zils celis. Arī sniegs mani pēdējā laikā pievelk un kārdina. Tas viss laikam tāpēc,ka vairs nav tik auksti,lai es tikai rāmi ietu pa ielu ierāvusies plecos un slēpdamies aiz šalles vai pūšot silto gaisu cimdos. Tagad ir tieši tā,ka es paspēju gūt prieku no ziemas,kamēr tā vēl ir šeit.
Un vispār - man liekas,ka sen nebija bijis tā,ka nekas tā īsti nepietrūkst. Ir laika trūkums,ir tauriņi vēderā,ir daudz pavadītas dienas ar draugiem,ir mīļums,ir smiekli,ir nemiers mājās.. Jā,šķiet,ka ir pat par daudz. Bet tas ir tikai labi,man tā patīk un ļoti.
Laime,prieks,laime,prieks,laime..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru