26

Pamostos bez modinātāja,tāpēc uzreiz rodas neliels izbīlis,kura iespaidā es pielecu sēdus un pusbalsī iesaucos:

- Cik pulkstens? 

9:43. Lieliski,pirms trīs minūtēm sākās jau trešā stunda. Bet tas patiešām ir lieliski,jo tas nozīmē,ka es uz skolu neiešu,un mans brīvlaiks jau ir sācies!

Sēžu tramvajā,lūkojos ārā pa logu un domāju par.. kaut ko. Manas domas pārtrauc mamma ar savu novērojumu:

- Šādi sēžot tu tāda iedomīga izskaties.

- Kā?

- Tā,kā tikko tu sēdēji - ar lepnu skatienu ārā pa logu.. 

- Bet es tā daru vienmēr,kad domāju.. Un es neesmu iedomīga,tu to zini

- Es zinu,ar mani kādreiz bija tieši tāpat..

Vismaz tagad laikam es saprotu,kāpēc tik daudzi,kuri ir tikai mani redzējuši,domā,ka es esmu iedomīga.. Bet es esmu tikai domīga.

Telefons rokā,pie auss,kabatā,rokā. Smejos,runāju,smejos,smejos,skatos apkārt,staigāju šurpu un turpu.. Līdz beidzot ieraudzīju Kārli un skrēju pāri ielai. Dega sarkanā luksafora gaisma un man likās,ka autobuss mani notrieks,bet tad es jau sen biju pārskrējusi pāri,un,par laimi,mazliet piebremzējusi apskāvu Kārli,jo savādāk es varēju viņu arī notriekt no kājām. Tas vienmēr ir liels prieciņš viņu atkal satikt.

Siltā pavasara pēcpusdienā,kad saule vēl nav norietējusi,mēs sēžam kanālmalā,nedaudz iestiprinamies,sirsnīgi smejamies,mazliet uzdejojam,vērojam peldošo ledu un vienkārši izbaudam mirkli.. Kas var būt labāks par to?

Saule jau sen kā pazudusi. Visapkārt mums valda vakarpuses trakums. Mēs smejamies un gvelžam muļķības,mums tas padodas un patīk. Vēl smieklīgi cilvēki,dumji puikas un dziedošs Viktors.. Eeeeehehe

Vairāk tādas dienas kā šī. Un noteikti būs arī.