liela pārdoma

Zvans uz starpbrīdi. Mēģinu kaut kā iebāzt grāmatas un klades savā ne pārāk lielajā somā un dodos pie nākamā kabineta. Kad esmu tur,apsēžos uz soliņa,un tad es zinu,ka priekšā ir apmēram astoņpadsmit garas minūtes garlaicības. Parasti šīs minūtes es kaut ko runāju,parasti ar Signi. Bet šoreiz likās,ka viņa runāja ar mani.

- Par ko tu smejies?
- Uz ko tu tur skaties?
- Par ko tu domā?

Es laikam atbildēju ar 'neko','nekur' vai arī vispār neatbildēju. Tobrīd man negribējās runāt,bez tam,tie jautājumi nebija jauni. Tādus man ir uzdevuši arī daudzi citi. Pavisam ikdienišķi jautājumi,bet tik apnicīgi.. Es atspiedos ar pieri pret savu somu un vienkārši gaidīju,kad sāksies algebra,jo tad tā ātrāk beigsies,un tad ātrāk sāksies latviešu valoda,un tad tā ātrāk beigsies,un tad es ātrāk varēšu iet mājās..
Tagad es nezin kāpēc par šo te visu aizdomājos.Vai vienmēr visam ir jābūt kādam konkrētam iemeslam? Es taču tik bieži smejos bez iemesla,blenžu grīdā/sienā/jebkur citur,un ne jau tāpēc,ka tur ir kaut kas interesants,bet gan tāpēc,ka man vajag vienu punktu,kur piesiet savu skatienu,kamēr es grimstu domās vai nenopietni runāju ar kādu. Un savas domas - tās es nemāku izteikt, īstenībā.. nemaz arī negribu. Dažreiz liekas,ka neviens mani nesaprot,un visi visu uztver pārāk nopietni un un un un.. Vai varbūt es esmu tā nenopietnā,pārāk vieglprātīgā..? Eh,es nezinu,man neinteresē,es vienkārši esmu es,un tur es neko netaisos mainīt..
Es vispār sen nebiju par kaut ko tā aizdomājusies un aizrakstījusies..

(Starpcitu,no tā,ka es atspiedos ar pieri pret savu somu,manā pierē bija palikusi rieva no rāvējslēdzēja,tas pārāk uzjautrināja tik pelēkā mirklī.. Ak,mazie muļķīgie dzīves prieciņi..)