Nevaru piecelties. Kad varu,tad kavēju. Steidzos,žāvājos,steidzos,steidzos. Nicinoši skatieni un kārtējās klases meiteņu intrigas. Atbildei apnicīgi nobolu acis un ieurbjos grāmatā. Vai arī smejos un smaidu,varbūt arī vienkārši sēžu ar stulbu sejas izteiksmi un koncentrējos mācību vielai. Paskatos ārā pa logu un ja spīd saule,tad smaidu,bet šodien puteņoja. Atkal nobolu acis un mēģinu piemānīt sevi izliekoties,ka neko neredzu. Bet neizdodas,jo es zinu,ka ārā ir ziema,kura neiet prom.
Pēdējās stundas zvans. Izejot pa skolas durvīm sajūtu auksto vēju,šķiet,ka tas pinas ap manām kājām,it kā speciāli saldējot tās. Eju,eju,eju,nemaz nezinu ko domāju,kamēr eju,galvenais,ka eju,eju un eju. Gribu mājās. Kaut arī tajās nekad man nav miera,tās ir mājas un mājas paliek mājas. Tajās var gulēt,darīt visu un nedarīt neko,bet es nevaru,jo trūkst laika..
Esmu kaut kur,daru kaut ko,ar kādu.. un jūtos labi. Tad ir vislabāk. Līdz pienāk mirklis,kad ir jau vēls un atkal nav labi. Tik daudz vēl jāizdara,bet miegs ņem virsroku..
Viss taču ir tik labi,bet
es vairs nejūtos kā es.
Kaut kas nav..
Bet vajag,lai atkal ir
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru