3

Šorīt es sapratu divas lietas par pamošanos - es nevaru piecelties,ja man sāp kājas un negribu celties,ja man liekas,ka man nav ko vilkt. Ar to arī atšķiras ''es nevaru'' no ''es negribu'',kaut gan atceros,ka vecā šova deju trenere (kad es vēl ar tādām muļķībām nodarbojos,pirms gadiem diviem,trijiem?) teica,ka ''nav tāds jēdziens nevaru,ir tikai negribu''.. No vienas puses viņai ir taisnība,bet no otras.. Ah,es te kaut ko jau sāku filozofēt un garlaicīgi spriedelēt. Nu,vismaz man pašai tā šķiet.. Eh,man tikai gribējās parakstīt,tas arī viss. Tātad,man šīs pamošanās problēmas bija arī tāpēc,ka man bija jāceļas stundu vai divas ātrāk,nekā parasti,jo man bija jābrauc uz pēdējo hepatīta poti. Aizbraucu tur kādas piecpadsmit minūtes ātrāk,nopotēja mani,aizbraucām līdz veikalam,centram un tā tālāk,līdz nonācu mājās un pārēdos. Pati mazliet nesapratu,kāpēc saulaināko šīs burvīgi karstās dienas daļu nosēdēju mājās,rijot aiz garlaicības gluži kā ziemā,bet vismaz vēlāk mani 'izglāba' un es izgāju laukā un,kā parasti,jauki pavadīju laiku.. Tagad sēžu te,kasu kājas un trinos gar krēslu (odi ir nežēlīgi šogad,tas nav nekas jauns),kā arī grimstu bezmiega domās....  Kopumā par visu,kas notiek,nāk smiekli,zem kuriem slēpjas ļoti priecīgs smaids. Pozitīvi gan,jā,jo tā tam ir jābūt.