kaut kāds vājprāts

Jā, jā, es zinu, ka ir augusta beigas, ka drīz būs skola, ka tava mamma tevi jau velk uz grāmatnīcām, ka tev vēl jāpaspēj nodzerties līdz nemaņai un kas tik vēl jums nav jāizdara, cilvēki, man arī, bet man šobrīd tas ir pilnīgi vienalga. Man ir tāda nelaba nojauta, ka esmu mazliet sajukusi prātā, vai arī man vienkārši ir uznākuši melnie. Visticamāk, ka otrais variants, vismaz es tā ceru. Un man šķiet, ka tas komats pirms 'vai' bija lieks, varbūt arī nē.
Katrā ziņā, man ir apnikusi Liepāja, apnikuši vismaz trīs ceturtdaļas šeit dzīvojošo cilvēku, apnicis visu stulbums, apnicis arī pašai savs stulbums un arī pati sev, apnikusi šī krīze, kura, starpcitu, jau pietiekami ilgi mani skar, apnikusi mana oma, kura katru dienu ārdās, un apnicis.. vēl viskautdaudzkas man ir apnicis. Vēl man nepatīk tas, ka es vairs nerakstu šeit smuki, skaisti un tā, ka prieks lasīt, bet gan ļoti stulbi un garlaicīgi. Tomēr ir cilvēki, kuriem vēl joprojām patīk šos manus murgus lasīt, tas gan ir apsveicami gan man, gan viņiem. Protams, rakstu es sev, un par cik man nepatīk tas, kā es rakstu, tad man tas nekavējoties ir jāmaina. Piemēram, sacerot kādu pilnīgi nenormālu, bet skaistu pasaciņu bez loģikas, bet es to nedarīšu. Ziniet kāpēc? Jo tas ir stulbi un man nav iedvesmas. Jā. Un vispār, man šķiet, ka šajā ierakstā var just daudz sarkasma un agresivitātes, vai kaut ko tādu. Piedodiet, ka tā, man vienkārši vajadzēja kaut kur izlādēties. Un šoreiz es izvēlējos savu blogu. Labāk tā, nekā sabļaut uz kādu nevainīgu garāmgājēju, vai tamlīdzīgi. Kaut arī es nekad tā nedarītu.
Labi, man laikam apnika rakstīt. Beidzot. Tāpēc es uzrakstīšu tikai vēl vienu teikumu nobeigumam:
 Tas viss neizklausījās pēc manis.