satikšanās ar rudeni

       Viegliem soļiem, ar maigām ģitāras stīgu un klavieru skaņām galvā, es lēni devos savās dienas gaitās, taču rudens nevilcinājās ne mirkli. Tas atnāca pārāk ātri. Ir tāda sajūta, ka es nepaspēju ne acu pamirkšķināt, kad koku lapas kļuva dzeltenas un parādījās zem katra mana soļa, kuru es spēru. Tik pat ātri arī saule un zilās debesis pazuda aiz pelēkas mākoņu segas, un auksts vējš maigi pieglaudās manam vaigam. Tad arī es sajutu lietus lāses, kuras arvien stiprāk un stiprāk sitās man sejā, arī vējš pieņēmās spēkā un aukstumā, tas viss man lika drebēt un trīcēt kā apšu lapai, jo es taču biju pieradusi pie saules stariem, pie siltuma... Taču, tik pat pēkšņi, cik šis rudens negantums uznāca, tas arī pazuda, atkal parādījās saule, vējš norima... Rudenim, tāpat kā pavasarim, patīk jokoties, to zin visi. Tomēr, par laimi, ar laiku tas paliek nopietns. Un šis laiks pienāk ātri. Putni vairs nedzied, sienāži vairs nesisina, aukstās rokas sniedzas pēc cimdiem, kakls alkst pēc šalles...

      Krēsla. Es neesmu pieradusi pie tumsas, jo iepriekš šajā laikā saule tikai lēnām gatavojās iegrimt jūrā, taču tagad tā tur jau sen dus saldi. Tumšajās ielās mēģinu saskatīt, vai priekšā nav kāds šķērslis, kas man traucētu turpināt ceļu, bet vienīgais, ko es redzu, ir koku un māju silueti, un nākamās šķērsielu laternas gaismas. Dzirdu gan es daudz – vēja svilpoņu, lapu čaboņu un ūdens šļakstus zem kājām, un ausīs vēl joprojām skan maigas klavieru skaņas. Es aizdomājos... Līdz attopos, ka esmu jau pie savu māju ārdurvīm. Un, kad ienāku mājās, mamma uz mani baras, jo esmu piebradājusi visu grīdu ar saviem dubļainajiem zābakiem, taču es tikai pasmaidu, jo tas taču ir rudens, kuru es šodien satiku. 

Manuprāt, lieliskākais domraksts, kāds man pēdējo gadu laikā ir sanācis. Tiešām. Lūk, ko nozīmē iedvesma..