Es vakar atklāju, ka dievinu šo laiku. Laiku, kad debesis klāj izteiksmīga mākoņu sega, vējš nerimstas, bet pieņemas spēkā arvien vairāk un vairāk, un no kokiem norauj rudens izkrāsotās dzeltenās, oranžās un sarkanās lapas, kuras čaukst zem katra mana soļa, kuru speru.
Bet tā bija vakar. Šodien gan bija savādāk - rīts pārsteidza ar krusu, un ne šādu tādu un ne vienu reizi vien.. Taču nākot mājās no skolas, lielie mākoņi iztukšoja savus vēderus, un sniga pirmais sniegs. Es palūkojos uz savas ādas jakas piedurkni - tā bija nosēta ar ūdens pilieniem, taču auduma daļā šie pilieni izskatījās pēc pakusušām sniegpārsliņām. Neizskatījās tāpat, kā apmēram pusgada, bet sajūta bija gandrīz tāda pati - es sajutos kā Ziemassvētku Elīna. Priecīga, bezrūpīga un laimīga. Par spīti tam, ka šis sniegs bija slapjš un pārāk draņķīgs, lai būtu īsts sniegs. Tam, acīmredzot, nebija nozīmes. Nav.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru