tikai nesaki nevienam

..Man vakar bija diezgan daudz ko teikt, bet nebija laika. Nu jau tas viss ir palicis vakardienā, kura vairs nekad neatgriezīsies.. Tātad - neviens to neuzzinās. Ja nu vienīgi tas neuzpeldēs manā atmiņā rīt, parīt vai pēc.. mēneša? Nezinu. Es zinu tikai to, ka man rīt kādos četros vajadzētu celties. Es nezinu, kāpēc ābolu sula, kura izlija uz manām biksēm, tā īsti neiesūcas tajās. Un es sāku arī domāt, ka man nav īsti ko teikt.. Galvā sēž tikai ikdienišķi sīkumi, kuri interesē tikai mani, varbūt vēl kādu, bet man ir vienalga, galvenais, ka mani..

Ziniet kas šodien notika? Nu, it kā nekas īpašs, bet tajā mirklī likās, ka es tūlīt sākšu vārīties. Tieši tā, kā verdoša ūdens katls.. Tātad, mana tālredzība šodien laikam tā īsti nenostrādāja un kāds parasts, potenciālais garāmgājējs uz ielas izskatījās pēc Kāda pazīstama cilvēka.. Varētu pat teikt, ka ļoti labi pazīstama cilvēka. Un man, dēļ pašas lielās pārliecības, ka tas tiešām ir Tas cilvēks, palika karsti un vēders sāka mest kūleņus.. (nē, draugi mīļie, es nevēmu, es domāju, ka jums vajadzētu saprast, ko es ar šo te domāju) Bet tad, kad šis cilvēks vairs nebija potenciālais, bet jau bija kļuvis par garāmgājēju un aizgājis man garām, es sapratu, ka tas nebija Tas cilvēks. Šīs sajūtas acumirklī bija pazudušas, vēders bija savā vietā. Un tad es sapratu..
Ar katru dienu tas pieaug, tā kļūst vairāk, un es nezinu, ko lai dara lietas labā. 
Un neviens man nevar palīdzēt..
Un es tiktikko sameloju.


Un tagad aizmirstiet to, ko tikko uzrakstīju. Aizmirstiet faktus, jums tie nebija jāzin. Jūs drīkstiet zināt tikai sajūtas. Tas ir tas, ar ko es gribēju padalīties, bet sanāca padalīties arī ar noslēpumu .
Tagad smaidi. Un tikai nesaki nevienam..