Man ir auksti. Laukā arī ir auksti. Beidzot laukā ir tieši tik auksti, lai ieelpotais gaiss uz ielas, pa kuru satiksme nekad nebeidzas, liktos tik pat svaigs, kā tur, kur civilizācijas nav vispār. Tas nedaudz saldē, tomēr vairāk priecē, nekā saldē, tāpēc es šo aukstumu nejūtu kā aukstumu, bet jūtu to kā prieku, gandrīz kā laimi.
Man ir auksti, bet ne sirdī. It kā nav iemesla, drīzāk otrādi - man vajadzētu sasalt, bet viss notiek pretēji tam, kā tam būtu jānotiek, viss notiek labāk, nekā parasti. Vai varbūt viss līdz šim ir noticis tā, kā nevajag? Varbūt. Es nezinu, un man ir vienalga, jo man ir labi.
Vienkārši.. viss šķiet tik lieliski, ka paliek pat nedaudz bail, jo nekas tik lielisks nav noticis. Domās vien ar traki pārsteigtu un smīnošu sejas izteiksmi varu sev vaicāt - Kas notiek, Elīn? Kas notiek, ja šovakar, kad nāci mājās no mākslas skolas pavisam parastā pirmdienas vakarā, kad no gaisa krita kaut kas nejauks un slapjš, un, kad sejā dūrās nepatīkamas vējas brāzmas, kas spēlējās arī ar lietussargu, tu smaidīji un bez maz vai gribēji dejot?
Tā laikam ir rudens anti-depresija.
Vai arī vienkārši mana morālā brīvība, kuru beidzot esmu atguvusi.
dziesma
Catch me, I am free!
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru