in

Tas ir noticis nelaikā - to es šodien sapratu. Ziemassvētku noskaņojums, kuram tikai tagad būtu jātuvojas, man jau ir pagājis, un es jau gribu vasaru. Pat sniegs mani šodien kaitināja, kaut gan es vienubrīd labprātīgi iekritu tajā.. Tik un tā - kaitināja. Tad, kad ar vienu roku nesu maisu ar pārtikas produktiem, un ar otru - dzēru karameļu lāsēnu, mani kaitināja, kā sniegs sitas un saldē seju. Man pat likās, ka tas ir derīgs tikai un vienīgi tam, lai nebūtu dubļi. Man pat tas vairs nelikās skaists...
Un tomēr - es ceru, ka Ziemassvētkos viss būs kā nākas.
Vēl, kaut kas, kas mani kaitina, ir tas, ka vienmēr, VIENMĒR, kad atnāku mājās, atkal sākas nemieri! ... Šādos mirkļos tik ļoti gribas ātrāk uzsākt savu patstāvīgo dzīvi..
Bet tas viss, ko es iepriekš uzrakstīju, bija tas nejaukais, ne pārāk pozitīvais, tāpēc tas tagad drīkst tikt vienkārši aizmirsts. Un visu jauko, pozitīvo es vienkārši nemāku tā īsti aprakstīt.. Īsāk sakot - Es gribu gulēt, un drīz arī varēšu gulēt, jo tūlīt būs brīvdienas! Un galvenais ir tas, ka es jūtos  l a i m ī g a ! Paldies Tev..

Un,

..Esmu iekšā, iekšā, iekšā!