Šodien jau kuro reizi izdomāju, ka es esmu/ar mani ir sarežģīti. Jo atkal manā galvā ir neliela putra, bet gan jau, ka es viņu izēdīšu un tad tās vairs tur nebūs.. Man vajag mazliet laika.
Un vēl man vajag vairāk brīvā laika, jo es vēl joprojām ciešu no dīvainās slimības.. Tā kļūst mokoša. Vienu brīdi jūtos pavisam slikti, nākamajā jau tik lieliski, it kā nekas nebūtu bijis.. Tāda sajūta, ka manā organismā notiek cīņa, vīruss vs. imunitāte.. Dzeru visādas zāles un nevaru sagaidīt, kad tas viss beigsies. Es zinu, ka tas beigtos ātrāk, ja paliktu mājās ilgāk nekā dienu vai divas, bet es to nevaru atļauties, jo arī es esmu iekūlusies atzīmju parādos un negribu, lai man visur sabāž nesekmīgus vērtējumus..
Varbūt es pārāk daudz runāju un domāju par skolu, bet man tas ir svarīgi. Es nezinu.
Bez tam, pamazām es arvien biežāk dzirdu to, ka es izskatos ļoti bāla vai neizgulējusies.. Nenoliegšu, jo tā ir. Lūk, kāpēc es tik ļoti nemīlu šo laiku, kad skola un ziema moka mani vienlaicīgi!
.. Vēl joprojām gaidu saulainākas dienas..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru