sešpadsmit

Šorīt bija iespaidīgas vēja brāzmas - sen nebiju gājusi pret vēju bezmazvai uz vietas. Visai interesanti tā, un no malas noteikti arī smieklīgi, un tomēr - es priecājos, ka tieši tad, kad ar visu svaru turējos vējam pretī, tas nenorima. Paldies dievam, savādāk būtu bijis kritiens ar seju kādā peļķē, vai tamlīdzīgi. Tā varētu būt visai sūdīga dzimšanas dienas dāvana.
Tagad es šeit sēžu, jūtos bezgala sagurusi un našķojos ar dzērvenēm pūdercukurā - šķiet, ka pēdējoreiz es tās ēdu.. četru gadu vecumā? Jā, tā tas varētu būt. Es vēl atceros, kā nograuzu pūdercukuru un atlikumu atdevu tētim.. Biju pārāk maza, lai varētu atļauties ko skābu savā dzīvē.
Bet šodien man jau ir sešpadsmit, nevis četri, un šodien es atkal tās ēdu. Tikai šoreiz es jūtu arī to skābumu, nevienam pašu dzērveni nedodu. Nav blakus arī tēta, kam iedotu, bet ja arī būtu, tad es nedotu. Un viņš arī neņemtu. Bet es vienkārši esmu pietiekami liela, un zinu, ka salīdzinot, dzīve garšo apmēram šādi - saldi, tad skābi, un beigu beigās - nav nemaz tik slikti, tikai vienmēr var būt labāk..
Dzīve ir dzīve, nekas jauns.. Bet daudz laimes dzimšanas dienā, Elīn. Ceri, ka beidzot arī mamma sapratīs, ka tu vairs neesi nemaz tik maza. Un cerams, ka mani sešpadsmit tiešām būs saldi. Pagaidiet.. nevis cerams, bet tā arī būs. Jo jābūt.