margarīns

atkal jau smejos caur asarām.
jā,es saprotu,ja draugi grib mani pasargāt. bet kas par daudz,tas par skādi. es pati izlemšu kā man ir labāk un kā nē. un nevienam nav tiesības jaukties manā dzīvē un izjaukt manas attiecības tikai tāpēc,ka tas cilvēks bija tāds un šitāds. jā,bija. vairs nav. pie tam, tā nod-st,paši vēl šo cilvēku tik labi nepazīstot. mīļie mani,cilvēki mainās,un jums derētu tam arī noticēt. un nedirst tik daudz un gudri aiz muguras par pagātni tā,itkā tā būtu tagadne un nākotne. vienkārši nepišat manu un mūsu dzīvi,draugi! ja jūs tā vēl pēc šitādas rīcības var saukt. ahhh. lūdzu..
un ja tas viss bija kautkāds joks,tad,lūdzu,tik debīli vairs nekad nejokojiet,bļ!
ehh,kā cilvēkiem patīk baumot.
*enīvēj,nō matterz vat,ai lav jū.
šorīt pamodos dēļ vecākiem. par laimi nestrīdējās,bet skaļi apsprieda kaut-ko. jā,labi. saģērbos,iztīrīju zobus un tā. tad apēdu siermaizes un izdzēru kafiju.
un tad es vienkārši piesēdos pie klavierēm. aizmirsu par visu pārējo,un mēģināju kautko jaunu iemācīties. nu,nekas dižs jau nesanāca,bet jā. vismaz izdevās atslēgties no ārpasaules. ir jauki piespiest klavieru taustiņu un dzirdēt kādu noti. un tad divas reizē. trīs. un pēc kārtas. un tā rodas melodija. tas ir jauki pat tad,ja nemāki tā īsti spēlēt,kā es. kaut kas tomēr sanāk.
un tad es pienācu pie datora,kad atklājās viss augstāk minētais murgs.
ehh.
labi,tagad jāiet izvēdināt galva. aiziešu uz veikaliņu,nopirkšu kādu kārumiņu,pastaigāšos un pārdomāšu dzīvi.