Apēd

Diena kā diena. Biju jūrmalā,ar veselu bērnudārzu (trīs sīkās),Amandu un Speidžu. Mazajai Elizabetei patīk skriet pakaļ vārnām. Jā. Tad pie Speidžas skatījāmies Nedzimušo. Labs. Mani mazliet apbrīnoja par nebīšanos un smiešanos vietā,kur tas paralizētais rāpoja ar apgrieztu galvu pa 180 grādiem. Es laikam esmu pārāk traumēta,lai no kaut kā tāda (nereāla) baidītos. Un tad atkal peldēt. Ūdens,kā vienmēr,silts un kaifīgs. Tikai tagad sāp acis. Laikam tāpēc,ka es nirstu ar acīm vaļā.

Eju mājās. Iegriežos savā ielā. Nezinu kāpēc,bet es izņēmu austiņas,izslēdzu mūziku,noņēmu saulesbrilles un apstājos ielas vidū. Ievilku gaisu un domāju,cik superīga tomēr ir vasara. Un beidzot viss ir labi (kaut cik). Neskatoties uz to,ka domas vēljoprojām reizēm apstājas pie tā un tamlīdzīgi. Es smaidu.
Un vēl es sapratu,ka tik tiešām puse vasaras jau ir pagājusi. Tas nozīmē,(ka man lēni pielec) ka atlikusī puse ir jāizbauda kārtīgi. Un tad būs skola. Bet tā nebūtu tā lielākā nelaime. Lielākā nelaime ir tā,ka vēlāk seko aukstums. Un es ienīstu aukstumu.

Lasu komentārus savā albumā,kurā pēc ilgiem laikiem iemetu kādu savu bildi. Es esot mainījusies. Forši. Un īstenībā arī es to pamanīju,bet vairāk morāli nekā fiziski. Un,fiziski runājot,man nereāli sāp noberztā kāja. Un es atkal ēdu. Šokolāde un banāni. Vēl es graužu/sūkāju ledu. Ak,un atklāju,ka ir tik daudz ko lasīt,bet neko negribu lasīt šodien. Rīt. Un es vairs nerakstu tā,kā man pašai patiktu. Ajh. Whatever,
man gribas Tev teikt,lai Tu apēd mani,apēd,apēd!

Fuck you,lil shit!