Ja to var nosaukt par prieku,tad man ir prieks,ka vismaz mani vairs neignorē. Un,par laimi,nav arī tā,kā es vienu mirkli nodomāju. Par laimi. Bet tik un tā- ir sāpīgi.
Parasti šādās situācijās es teiktu ka man vajag kādu. Vienalga kādu,kurš mani varētu mierināt,un tamlīdzīgi. Parasti,bet šoreiz ir neparasti. Šoreiz man nevajag kādu,bet tieši,tieši viņu.
Esmu arī pēdējā laikā šo to vēl sapratusi. Es esmu kļuvusi citāda,pavisam cits cilvēks. Mani uzskati šajā laika posmā ir mainījušies un es esmu kļuvusi savādāka. Ir uzkrājusies mazlietiņ dzīves pieredze no dažām situācijām. Un vēl es tagad pa īsto esmu sapratusi,ka tiešām ir tā,ka mēs apzināmies kaut kā vērtību tikai tad,kad esam to zaudējuši.
Un pašlaik man nepavisam nepatīk mana dzīve. (Kaut ko šādu jau iepriekš esmu rakstījusi.) Bet laikam jau jāiztiek ar to,kas ir. Esmu pateicīga tikai par to,ka man vēl ir draugi,abi vecāki dzīvi,jumts virs galvas un,ka es neesmu krokodils. Jā,vienmēr var būt sliktāk,bet ir jau gana slikti,lai es drīkstētu sūdzēties.
Es vairs negribu šajā visā iedziļināties. Jau tā ir grūti. Es labprāt pazustu no zemes virsmas. Bet pašlaik
Izraku Apocalyptica - I Don't Know. Smagāks nekā parasti,bet labs gabals.
tik un tā,kā vienmēr tas arī ir bijis-mazliet mīlu.būs grūti,bet kaut kādu izeja atradīsies..
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru