Runāšu trešajā personā..

Autobuss,viņš un viņa,daudz smejoši cilvēki un kāda melnmataina būtne. Viņi izskatījās tik laimīgi kopā,jo tādi arī viņi bija. Viņš mainīja uz mirkli sēdvietu,jo viņam palika tā nelabi ap dūšu. Viss bija labi,līdz pienāca šī melnmatainā koķete un nevainīgi sāka flirtēt ar viņu,ar rokām aizskarot viņa kaklu. Viņa sakoda zobus un maigās rokas pārvērtās asās dūrēs. Taču viņa palika sēžam,jo negribēja izgāzties. Pēc laika viņš atgriezās. Tad sekoja kaut kas nesaprotams un viņš devās prom. Ar šo melnmataino meiteni pie rokām. Viņa devās pakaļ,satvēra viņa roku,un caur asarām čukstēja- Nē...
Viņa satrūkās sēdus un atvēra acis. Tās sāka asarot. Viņa paskatījās apkārt,un saprata,ka tas bija tikai slikts sapnis. Atkrita guļus,aizvēra acis,un šķita,ka gar acīm paskrien puse dzīves.. Bet kas bija tā melnmatainā meitene?
Atjēgusies un uzvilkusi čības,viņa devās uz vannasistabu. Iztīrījusi zobus,viņa nomazgāja seju. Atspiedusies pret izlietni,viņa vēroja sevi spogulī. Acis bija aizpampušas,mazliet iesārtas. Prātā šaudījās tikai viens jautājums- Kas notiek?
Kā jau katru rītu,arī šorīt viņa apsēžas mīkstajā krēslā,pieliecoties piespiež lielo,apaļo pogu un gaidīdama,kad monitorā parādīsies divi datora lietotāji,no kuriem viņa izvēlēsies savējo,ierakstīs paroli un sāks. Savāda sajūta krūtīs,jo tas sapnis bija tik reāls.. Tik slikts..
Labrīt,viņš raksta. Viņa pretī. Un tad vēl pieminot,ka rīts tomēr nav tik labs,jo sapnis.. Neizstāstījusi to pa detaļām,viņa vienkārši turpināja saraksti. Saruna skāra skumjāku tematu. Acis sāka spīdēt,migloties. Pār vaigu notecēja asara. Bet viņa mēģināja turēties. Bet tad notika kas tāds,kas vienkārši izšķaidīja viņas izturību gabalu gabalos. Asaras tecēja veselām ierindām un viņa klusi čukstēja- Nē...
Sapņi piepildās. Arī sliktie. Situācija savādāka,bet rezultāts tas pats. Bet visu vēl var glābt. Viņa nepadosies. Neskatoties uz to,ka sirdī ir ietriekušās sāpju lauskas. Ir lietas,kas ir stiprākas par sāpēm. Viņai šīs lietas vēl ir bail saukt to īstajos vārdos. Un viņai ir bail viņu pazaudēt. Pazaudēt pavisam.
Tagad viņa sēž un ar tukšu,izmisušu skatienu lūkojas monitorā. Asaras ir pierimušas,to krājumi ir izsīkuši. Tās visas ir izžuvušas uz krekla,uz ceļiem,uz vaigiem. Bet tas neko nemaina. Tik un tā nav labi. Nepavisam nav..
Viens peles klikšķis. Vēl viens. Izsūtītās vēstules- abas izlasītas. Bet atbildes kā nav,tā nav. Pašlaik viņš ir atslēdzies. Bet kā lai viņa zin? Sirds sažņaudzas vēl ciešāk,pirksti trīc..
Sasodīts! Viņai ir apnikusi šī virtualitāte. Attālums. Ja viņas finansiālais stāvoklis nebūtu zem nulles,tas nebūtu šķērslis. Viņa taisnā ceļā dotos uz staciju. Neko nedomājot..
Nekas vēl nav beidzies. Vismaz ne šādi. Viņa cer..

Es par šo visu varētu sarakstīt dziesmu.
Lifehouse - Everything,asaras,klaviatūra un sirds..