Dzeltenas sienas

Man bija dīvains sapnis. Es biju skolā. Ne savā,bet ģimnāzijā. Tajā klasē,uz kuru pārgāja Speidža un tur bija arī Eleris. Arī es tur tad gāju. Klasē bija daži bērni un skolotāja. Tā nebija mācību stunda,bet mēs kaut ko pārrunājām. Bet es tur sēdēju laižot katru vārdu gar ausīm un lūkojos apkārt. Klases sienas bija dzeltenas,pa logu vērās pelēki drūms skats. Ārā bija ziema,atkusnis. Uz galda atradās ļoti daudzas ģeometrijas darba burtnīcas un zilās pildspalvas. Mani pārņēma aukstas sajūtas. Tad kaut kad es pamodos. Bija reāla sajūta,ka patiešām esmu mainījusi skolu. Pirms es sāku sevi šaustīt kāpēc un pa kuru laiku,es atjēdzos,ka tas bija tikai sapnis.
Kāda velna pēc es sapņoju par skolu? Ak.
Un tad es piecēlos sēdus. Ieraudzīju apmākušās debesis. Tajā mirklī es paredzēju,ka šī būs vēl viena-nekāda diena,kuru nosēdēšu mājās. Tā arī ir noticis.
Tāpēc arī man jau atkal te nav īpaši ko rakstīt. Un tāpēc šis būs īsākais ieraksts ever.
Labi,es labāk sameklēšu kādu ahujenno tucenieku izlasi,ko nokačāt. See ya.