Labākās domas rodas tad,kad pie rokas nav neviena rakstāmrīka vai arī tev nav laika rakstīt. Piemēram,ejot mājās. Es taču nevilkšu ārā telefonu no kabatas,lai uzrakstītu pāris labu domu? Pārāk nogurdinoši,arī tādai ātrrakstītājai,kā man.
Pēc neilgām pārdomām,tomēr aizvilkos līdz kino. Es nemaz negribēju iet (Ledus laikmets 3,nu kas tur tāds var būt?),bet mani pierunāja,un piesolīja,ka izmaksās. Lētie seansi,uz kuriem biļetes parasti izpērk acumirklī. Bet kurš gan pirmdien tik agri (nu,pusdivi vasarā skaitās agri) iet uz kino? Izrādās,ka ļoti daudzi,jo pie kino ieejas bija diezgan daudz cilvēku un normāla rinda arī. Biļetes uz šīs dienas seansiem ir izpirktas. Skaisti.
Tad nu mēs pēc piecu minūšu apspriešanās lēnām vilkāmies uz tramvaja pieturu. Lija lietus. Es un Ponijs atradāmies zem mana sapistā lietussarga. Man galvā bija kapuce,kurā es jutos diezgan šauri. Un vēl es jutos mazliet urlīgi. Tad beidzot nāca tramvajs,koši dzeltenā krāsā. Gluži kā saule,kura šobrīd slēpās aiz biezu mākoņu kārtas. Ahh. Mēs braucām uz baatu. Ponijs nopirka saulesbrilles,bet es atradu peldkostīmu,kurš man patīk. Jā.
-tev arī patīk poniji?
-nē,man labāk vienradži.
Pēc pasēdēšanas uz mīkstajiem krēsliem,mēs gājām pie Bojas. Nebija ko darīt,tāpēc uzspēlējām Monopolu. Apnika. Uzspēlējām Riču-raču,kuru es tik sen nebiju spēlējusi,ka vairs nemācēju. Tas bija nedaudz jautrāk. Un tad kādu stundu mēs tur nogulējām. Abi ar Poniju vērojām,kā Boja ar Ievu ierēc. Tas notika sekojoši: Viņas ņirdz,tad viena kaut ko atceras,un tad otra arī,viņas par to ņirdz un norimst. Tad viņas atkal ņirdz,tad viena kaut ko atceras,un tad otra arī,viņas par to ņirdz un norimst. Un tad atkal viņas ņirdz,tad viena kaut ko atceras,un tad otra arī,viņas par to ņirdz un norimst. Jā,mīļie,un tā kādu stundu mēs to vērojām. Bet tie smiekli arī bija unikāli..
Gāju mājās. Garām gāja kāds smēķētājs,cigarešu dūmi smaržoja tik saldi,kā vēl nekad. Sakārojās. Un tik pat ātri atkārojās. Un man prātā iešāvās pāris labu domu,kuras arī tik pat ātri aizmirsu. Un tā vienmēr..
Makaroni ar sieru un pieēšanās tā,ka nevaru pakustēties ir garām. Tagad manās acīs ir sariesušās asaras,jo es izlasīju kādu ļoti aizkustinošu stāstu. Un pie reizes jau atkal ieslīku atmiņās.
Un man šķiet,ka ārā atkal līst.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru