Pelēka diena ar cepumu smaržu

Otro dienu pēc kārtas esmu noslaistījusies pa mājām. Sasodītās īpašās dienas,ja man viņu nebūtu,tas nenotiktu. Tad es peldētos jūrā,bet nē,redz,nekā. Nejauki.
Ja es šodien kaut ko izdarīju,tad tā bija cepumu cepšana. Cepumi sirsniņu formātā. Tik daudz sacepu,ka bail. Un pieēdos arī. Tas jau nekas,ka vēl divi šķīvji jāapēd. Vēl es uz pusstundu izlīdu dārzā noķert mazliet saules gaismas. Šoreiz laikam man paveicās,jo neviena bite neiekoda,arī neviens putns neuzd-sa. Laiks vairs nav tik karsts,kā agrāk. Nu jā.
Bet pārsvarā es sēdēju pie datora,ēdu,sēdēju pie datora,ēdu,sēdēju pie datora,ēdu. Kā arī,pavārtījos pa gultu. Vareni.
Iespējams,ka rīt iešu uz kino. Tur arī ilgi nav būts. Bet tas ir tikai iespējams. Ja es dabūtu naudu,būtu pavisam labi. Bet nē,man te ir patiešām īsta krīze. Abi vecāki bez darba,labāk nevar būt. Ja nu vienīgi jumts virs galvas pazūd. Ahh.
Atkal jau man zvanās viens dumjš cilvēks,kurš domā,ka es nezinu,kas zvana. Bet es zinu,es vienmēr visu uzzinu.
Neskatoties uz visu nejaukumu,man tomēr šodien ir pozitīvs noskaņojums. Es jūtos labi,un tas ir labi.
Par cik man bija tik interesanta diena,man nav ko te vairs rakstīt. Bet kaut kas man te jāiemet taču ir,arī tad,kad nav ko. Bet dažreiz sanāk iemest daudz vairāk nekā vajadzētu. Dažreiz. Nu tad,Uzredzīti.