Rīts sācies uz zemākas nots.
Pusnakti negulējusi cerēju,ka no rīta varēšu pagulēt. Šīs cerības bija liekas. Snikers šorīt ņaudēdams skraidīja pa manu istabu,uzleca man uz vēdera,tāpēc es nevarēju vairs pagulēt. Un tad man nekas cits neatlika,kā izvelties no gultas,uzvilkt savas čībiņas un beigt eksistēt,bet sākt dzīvot. Apskatīju sevi spogulī,un man patika tas,ko redzēju-brūnums. It īpaši jau mugura. Sajutos labi. Un vēl sajutu,ka kaķis tūlīt sāks kost kājās,ja nedošu viņam ēst. Parasti tā nav,jo mamma vienmēr viņu pabaro no rīta,bet šorīt viņa guļ. Laimīgā,vismaz kādam ir salds miegs šonakt. Nu ja. Un tad,pēc ikrīta vannasistabas apmeklējuma,es pielīdu pie datora.
No paša rīta šķita,ka laikapstākļi laikam tiešām pakļaujas manai gribai un noskaņojumam. Atkal klausījos lietus skaņā,kura nomierina. Fonā klusi skan kārtējais saldais gabals,kurš skan arī tagad. Brīnos,ka nenāk raudiens,bet laikam viss jau vakar izraudāts. Līdz sarkanām acīm. Neprasiet kāpēc,dažreiz tā vienkārši vajag,tas attīra dvēseli un tev arī paliek vieglāk. Bet dažreiz tas arī ir ar iemeslu..
Man vienkārši viss ir piegriezies. Es zinu,ka vienmēr var būt sliktāk,bet var būt arī labāk. Bet tik daudz problēmu un sāpju ir sakrājušās,ka es nezinu kur likties. Gribas aizbraukt prom un atpūsties,bet naudas nav,abi vecāki bez darba,bez tam mamma saka,ka es uz Rīgu nebraukšu,jo tur var kaut kas slikts ar mani notikt. (bet tas pats ar mani var notikt arī šeit. kas,man tagad četrās sienās sēdēt? cik stulbi.) Bet man tur kaut kā ir jātiek..
Ak,mana mazliet stulbā dzīve. Ja jūs zinātu,kā man tas viss,un ne tikai,ir apnicis..
Labi,ka vēl ir tās dažas lietas,kas liek pasmaidīt,kaut gan šķiet,ka pazaudēšu tulīt visu. Un paliks tikai atmiņas uz pelēkā fona..
Es ceru,ka man tā tikai šķiet.
Es zinu,ka šodien izklausos pēc pilnīgas pesimistes,bet ja dzīve ir kā klavieres,tad es šobrīd esmu uzkāpusi uz melnā taustiņa. Un no ziņkārīgām sejām slēpjos aiz smaida.
Vēl tagad manu vēderu rauj čokurā,kaut arī es paēdu. Vaina slēpjas citur. Bet vismaz manas acis vairs nav tik pamatīgi aizpampušas..
Un tagad es vieglā balsī dziedu līdzi Forever. Un domāju. Ziniet? Es nemāku padoties. Tikai tad,kad trūkst elpas,bet pašreiz man tās pietiek..
Atkal es runāju tā,lai jūs neko nesaprotat. Nevermind..
Mamma pamodās,bet es te šņukstu. Viņa prasa vai viss ir kārtībā,bet protams,ka es pasmaidu,un saku,ka ir. Es negribu visu to stāstīt. Viņai tās būs kārtējās muļķības un viss ko viņa pateiks,ir Tur neko nevar darīt.. Bezcerīgi.
Vēl divdesmit dienas līdz BBP! Ātri gan tas laiks skrien. Un mani mazliet iepriecina tas,ka no pašmāju māksliniekiem tur būs arī Gustavo.
Es tomēr ceru,ka vēlāk lietus nelīs,lai vismaz uz skeitparku varu aiziet. Jā,es zinu,ka arī lietus laikā var iet,tikai tur neviena nebūs. Un kāda jēga iet uz tukšu skeitparku vienai pašai,ja arī tur paliksi viena pati? Tik ļoti vientulība man nepatīk,man tā patīk tikai pa retam.
Bet šobrīd izskatās,ka atkal visu dienu slaistīšos pa mājām.
Un tagad man gribas gulēt. Nevis nāk miegs,bet gribas gulēt. Neko vairāk. Gulēt un viss.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru