Pamodos vienreiz,jo likās,ka kavēju. Tad otrreiz,jo mammai ļoti skaļi zvanīja telefons un manas istabas durvis nezināmu iemeslu dēļ bija vaļā. Un trešoreiz es pamodos pavisam,jo man atsūtīja īsziņu. Ļoti jauka pamošanās,kuras rezultātā tik un tā jutos neizgulējusies.. Ehh,nu ko es varu par sīkumiem uztraukties? Rīts iesākās labi,jo,kā ne kā,es pamodos..
Vienalga. Vēlāk es devos ārā no savām mājām.
Sakarsušās smiltis kāpās dedzināja pēdas bez žēlastības. Ūdens jau atkal bija dievīgs. Kaifīgais karstums. Pietrūka tikai mūzikas,bet mēs jau neatradāmies tur,kur tā parasti skan. Pēdas ūdenī izskatījās tik baltas,tās īpaši smieklīgi izskatījās pie manām šokolādes brūnajām kājiņām. Īsts kontrasts. Un tik sāpīgi mani neviens vēl nebija ielidinājis jūrā. Trieciens mugurai,kad ar to kritu ūdenī,bija sāpīgs. Tāpat arī kā trieciens,kad dildo iepēra mūs ar dvieli. Bet īstenībā bija baigi,baigi forši. Kā jau vienmēr,ar savējiem.
Kad ieradāmies skeitparkā,tur bija maz cilvēku,bet kad sākām kurīt ūdenspīpi,visi saradās. Bet es sajutos ļoti labi,jo tobrīd man neko vairāk nevajadzēja-karsta diena,draugi,skeitparks,ūdenspīpe un smiekli. Labāk vairs nevar būt. Tikai mazlietiņ. Un jūs jau zinat,par ko es runāju. Iespējams arī nezinat,bet attapīgākie sapratīs. Nē,ja tu nesaprati,tas nenozīmē,ka es tevi tikko nosaucu par stulbu. Un atkal-Vienalga.
Es jūtos kā karstā šokolāde-brūna un karsta. Par šķidrumu gan nemāku teikt,īpaši šķidra es nejūtos. Tikai nedaudz nogurusi pēc kārtējās karstās dienas.
Un man ļoti nepatīk tas zilums uz mana ceļa. Vakar vēl tas bija mazliet zilgans un neredzams,bet šodien jau ir diezgan pamanāms. Un vēl,par traumām runājot,es to skabargu nevaru izvilkt. Laikam jāgaida,kad tā iznāks ārā dabiskā veidā. Un ja godīgi,tā man tik ļoti nemaz netraucē.
Pašlaik es te sēžu ar milzonīgu ledeni uz kociņa aiz vaiga. Nu jau vairs tā nav tik milzonīga,bet bija gan. Salda. Tā kūst man uz mēles. Vispār man ir karsti un es būtu varenpriecīga,ja kāds man tagad piedāvātu citronu limonādi ar ledu. Bez tam,man kaut kas pīkst ausīs,šķiet,ka telefons,bet mans telefons tepat stāv,pavisam mierīgs.
Visam vasarīgajam priekam pāri atkal pārveļas tā smaguma sajūta aiz ribām. Un tā katru mīļu dienu. Tā sajūta tā nospiež sirdi un izspiež asaras acīs. Es varētu to visu izbeigt,bet nevaru,jo es negribu. Es taču tomēr tik ļoti,ļoti.. Nē,es neteikšu. Man tomēr ir bail no tā vārda.
Bet es mazliet kaut ko arī nesaprotu..
Atcerējos Andža supersmieklīgo kritienu,kad viņi skrēja nožūšanas krosiņā. Pilnīgs un galīgs fail,tik saldi es sen nebiju smējusies.
Un atkal jau es iesmejos. Bet ne par to. Es pat nezinu par ko. Un atkal iešņukstos. Ahh. Man nemaz nepatīk tas,ka man tagad atkal garastāvokļa stabiņš slīd vairākus desmitus tūkstošus zem nulles.
Tikko es no sajūsmas spiedzošā balsī apbrīnoju savu Snikeru,kurš pie loga tik smieklīgi staipās,jo mēģina noķert aiz loga lidojošu mušu. Dumiķītis mans.
Un tagad man ausī nevis pīkst,bet čivina. Nu dien,dīvaini.
Manuprāt,pietiks man te šodien rakstīt. Nemaz negribējās šodien rakstīt,bet vispār brīnos,ka kaut kas ir sanācis. Nu labi. Līdz rītdienai. Lai jums jauks vakars un nākamā diena,jaukie!
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru