Šorīt pamodos,un atklāju,ka neviena nav mājās. Ieslēdzu datoru,aizgāju uz vannasistabu. Atnācu,kaut kam kaut ko rakstīju un izgāju dārzā. Šodien bija tik silta un saulaina diena.. Jā,šī bija īstā diena,lai atgūtu savu iedegumu,un to arī es darīju. Kaut ko vēl pie datora parakstījos un devos dārzā. Saule pamatīgi karsēja manu ādu un man likās,ka tik tiešām jūtu,kā tā kļūst brūna. Ik pēc divdesmit,desmit minūtēm ieskrēju iekšā,paskatījos,vai kāds neraksta. Kad beidzot izdomāju,ka šai skraidīšanai nav jēgas un gulēšu dārzā visu dienu,man atnāca īsziņa no Sabīnes. Viņa tomēr grib iet uz jūrmalu. Labi,taisos,paēdu un eju.
Sakarsušās smiltis dedzina pēdas,saule karsē bez žēlastības. Ūdens,kā vienmēr,patīkami silts. Papeldējušās un pasauļojušās,aizgājām līdz viņai. Un tad uz skeitparku,kur šodien apgrozījās iepriecinoši daudz cilvēku. Tad aši izdomājām aiziet atkal pie viņas - uztaisīt maizītes. Uztaisījām daudz siermaizītes,un šis process bija jautrs,jo Sabīne ļoti oriģināli grieza sieru. Un Sabīnes mamma marinē visgardākos gurķus pasaulē,man šķiet. Tad atkal devāmies uz skeitparku,kur paēdām pašas un pabarojām citus ar maizītēm un gurķiem. Par kaut ko smējāmies,par kaut ko runājām,tikai es tā īsti neatceros par ko un ko. Kā jau parasti.
Ejam vēlreiz peldēt,ar puikām. Ūdens vēljoprojām silts. Pēc peldēšanās gājām kāpiņās. Puikas lēkāja un taisīja backflipus,mēs ar Sabīni mēģinājām nožūt. Tad Emīlam aizgāja ciet un viņš sāka sev mest virsū smiltis un tēlot mazu,pastulbu bērneli. Tas viņam ļoti labi izdevās. Bet tad arī mums aizgāja ciet un mēs viņu rakām smiltīs un izrotājām viņa kājstarpes vietu ar kociņu,skujām un tukšu winston paciņu. Tas bija Winston koks (:D). Un tad nezinkāpēc mēs lēkājām viņam apkārt un kaut ko dziedājām. Tas bija tik stulbi un jautri,ka man gribas to atkārtot. Ha-hā!
Ejot mājās ar Kārli,mēs pārspriedām neparasti daudz lietas. Nezinu kāpēc,bet arī par skolu. Varbūt būs tā,ka divas nedēļas skola,dienā četras stundas un viena nedēļa brīva un atkal tāpat,un atkal.. Bet tad jau redzēs.
Tas īsais gabaliņš mājup,ko šodien veicu viena,bija savādāks,nekā parasti. Pilnmēness rotāja zilganās debesis,un viss,ko dzirdēju,bija sienāžu sisināšana,pašas soļi un putnu dziesmas tālumā. To visu ieraudzīju un sadzirdēju tikai tāpēc,ka man šoreiz ausīs nebija iespraustas austiņas un tajās neskanēja kārtējais skumjais vai repa gabals.
Nesen nomierinājos,jo jau atkal sastrīdējos ar māti. Protams,atkal man zem acīm ir mazliet melns un es vēljoprojām ik pa brīdim izplūstu asarās.. Pie velna,kur Tu esi,kad man tevi vajag? Labi,es zinu,kur,bet dzīve nav taisnīga,nu nav. Vai arī es esmu neveiksminiece? Nedomāju vis.. Vienkārši nav.
Arvien biežāk mani sāk pārņemt doma,ka drīz būs jāiet pirkt visas tās grāmatas,klades,burtnīcas,pildspalvas.. Bet man patīk smukas klades un pildspalvas,tāpēc tas pat varētu būt jauki. Jā.
Šodien - Schiller ft. September - Breathe
Līdz rītam!
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru