Bija arī mirkļi,kad atrados citur. Vienu brīdi sēdēju dārzā uz lieveņa un vēroju savu kaķi ķeram tauriņus. Viņš tā palecās,ka es nevarēju neiesmieties. Tajā mirklī viņš rikšoja šurp,pieglaudās un nolaizīja man roku. Cik jauki. Un man tas atkal kaut kādā,nezināmā veidā atgādināja to,ka es gribu uz laukiem. Tas būtu tik jauki..
Tad vēl uzkāpu uz bēniņiem. Tur atradu kaut kādas aizvēsturiskas adidas botas,kuras man nederēja un īstenībā izskatījās labi priekš tik vecām botām. Vēl kaut ko tur atradu,bet tā neko īpašu. Tur ir vienkārši daudz visādu vecu krāmu.
Kad uznāca nogurums,gāju uz savu gultu pagulšņāt. Bija karsti,tāpēc atvēru logu,un ieraudzīju nokaltušas rozes. Palika tā mazliet skumīgi,jo tas kaut kā atgādina,ka vasara tūlīt beigsies. Negribu cimdus,šalles,cepures un biezās jakas,negribu!
Un atlikušo,lielāko dienas daļu,kā jau teicu,pavadīju virtuvē. No sākuma cepu vafeles,kuras atkal neizdevās un bija mīkstas,kā pankūkas. Tad es cepu pankūkas. Bet nekāda vaina,tikai mana vafeļpanna ir flegma un ja esi badā,tad labāk ar viņu neņemties,jo tā var sabeigt gan vēderu,gan nervus. Bet pa to laiku,kamēr vafeļpanna lēnām darbojās,es iedzēru piparmētru tēja,kura pēc ilgiem laikiem garšo lieliski..
Un tagad iedomājies skatu. Tup tāda Elīna virtuvē uz krēsla,uz kura ir pavārgrāmata,viena kāja tiek arī uz tās. Ber miltus glāzē,bet puse aiziet uz galda un grīdas un viņa par sevi smejas. Vispār labi,ka mamma šito neredzēja,savādāk es atkal dabūtu rājienu par produktu izšķērdību.
He,he.
Un vispār,man šodien nāk prātā visvisādas domas. Gan nopietnas,par nākotni,gan arī pavisam dumjas. Piemēram,par izsmidzināmām garšvielām aerosolos. Piemēram,tu paņem maizi un uzsmidzini baloniņu ar uzrakstu 'kanēlis' un tā maize tad garšo pēc kanēļmaizītes. Un tamlīdzīgi. Diez kaut kas tāds jau ir izgudrots? Nu jā. Vēl es iedomājos,ka ātrāk vafeles uzceptos matu taisnotājā,nekā manā vafeļpannā,bet vēl neesmu tik dumja,lai to izmēģinātu. Un vēl bija doma par picas cepšanu vafeļpannā un kaņepju tēju (??). No šī visa secināt var to,ka manā galvā šodien (un arī parasti) ir totālākais margarīns.
Atcerējos,ka man bija pavisam dīvains sapnis,kurā notika daudz kas,un tur bija daudzi cilvēki,arī tādi,kurus tā īsti nepazīstu. Tā,tīri virtuāli. Un tā. Diezgan miglaini atceros,bet jā. Bija tāda lieta.
Tagad es te sēžu,un man vēl ir mazliet slikti ap dūšu,un man ir daudz sirsniņformas pankūkas. Kāds negrib? Jo es viņas visas vienkārši nevaru apēst.
Veca dziesma,bet es šito versiju tikai nesen sadzirdēju,patīk labāk par oriģinālo,Breaking Benjamin - The Diary of Jane (Acoustic Version)
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru