Pēdējās divas dienas tiek pavadītas tādā kā skriešanā. Īsti nezinu kāpēc,laikam pašai tā gribas un tā vajag. Man tomēr tā patīk. Nav vairs laika domāt cik laimīga es esmu vai neesmu,jo nepārtraukti kaut kas jādara,kaut kur jāiet.. Tas vien man liek justies mazliet laimīgākai.Vienīgi man nepatīk aizgulēties. Pamosties pusstundu pirms stundas sākuma un paspēt uz to nenokavējot nav neiespējami,bet grūti.
Alerģija sāk izzust,pārāk lēni,bet sāk. Tagad man jāpaēd,jāsakrāmē soma rītdienas ekskursijai un jāsameklē cimdi,jo ārā paliek patiešām auksts. Un tad es varu zvanīt Elīnai,lai ietu laukā ar Elīnām. Un šovakar jālien gulēt pēc iespējas ātrāk,lai varētu piecelties,un neaizgulēties. Vai varbūt vispār neiet gulēt? Jāceļas puspiecos..
Ai,ko nu vairs teikt,viss laikam tā kā ir super!
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru