Kad bez cimdiem vairs nevar

Vairs nejūtos tā,ka viss būtu tik ļoti super. No vakardienas man sāp visas maliņas. Sāp tā,ka raudāt gribas,bet neraudu. Negribu raudāt,tas sabojās to mazumiņu no labā garastāvokļa šodien. Šķiet,ka mirstu. Rīt uz skolu arī neiešu,rīt nav jēgas. Un tagad man būs jāiet uz fizikas konsultāciju un ķīmijā būs skaists n/v. Vienalga.

Vakar laikapstākļi mūs itin nemaz nežēloja. Septembra pēdējā diena un sniegs un krusa un lietus un ik pa brīdim tomēr saule? Nav forši. Tāpat,kā laisties pa tarazanku,ja tev sejā sitās simtiem krusas graudiņu un tur,līdz galam tu aizbrauc slapja. Forši ir braukt ar rodeli pilnā ātrumā,bez bremzēm tā,ka asaras acīs saskrien. Un peintbols arī ir nereāli foršs,gribu vēl,tik labi var izlādēties.. Un mani klasesbiedri arī ir forši,par bildēm nemaz nerunājot (muhahahaah)

Vispār man tagad ir sajūta kā nežēlīgā,paģiru mokošā sestdienas rītā,bet ar paģirām nav nekāda sakara. It kā mirstu,bet pie dzīvības vēl tur mūzika. Šodien viss skan labāk nekā citas dienas. Un mazliet vēlāk iešu pie Speidžas. Jā. nekā. Un pēc astoņpadsmit dienām ir mana vārda diena.

Ārā nu sākas patiešām aukstums,bez cimdiem vairs nu nekā. Es jau atradu savus rozā,pašadītos dūrainīšus. Es tos neadīju,jo man nepatīk un es nemāku adīt,bet mamma gan.

negribu!