Pie viena no daudzajiem dzīvokļiem pienāca kāda sieviete,viņa izskatījās ļoti laipna. ''Saldumus vai izjokosim,'' mēs pavisam nevainīgās balstiņās teicām. Viņa mums lika pagaidīt,sakot,ka varbūt kāda konfekte vēl būs palikusi.. Un pēc nepilnām divām minūtēm mums pretī nāca liels konfekšu maiss. Īstenībā aiz maisa bija tā pati sieviete,vienkārši tas maiss bija tik milzīgs,ka viņu mēs neredzējām. Es atceros,cik mēs bijām šokētas,un kā viņa bēra konfektes mūsu mugursomās,līdz tās bija pilnas. Tie tik bija laiki. Es to atceros tā,it kā tas būtu bijis vakar,bet īstenībā tie bija aizpagājušā gada helovīni. Tagad man visi šie izgrebtie ķirbīši un sikspārņi neko neizsaka,bet ir jauki atcerēties un redzēt,kā citi mazie 'mošķīši' šajās dienās priecājas.
Vēljoprojām gribu ballīti,jo vakar nedabūju ballīti. Zinu,ka nākampiektdien būs ballīte. Neldai dzimšanas diena. Bet šovakar arī būs ballīte. Grobiņā.
Un vispār,kur pazuda oktobris? Man šķiet,ka tas tik tikko sākās. Ja laiks tik ātri skries līdz pat vasarai,vai vismaz tādam kārtīgam pavasarim,es būšu laimīga. Ja vēl vasara varētu vilkties lēnām,bet tā gan nekad nebūs.
Placebo - The Bitter End
Vēljoprojām gribu ballīti,jo vakar nedabūju ballīti. Zinu,ka nākampiektdien būs ballīte. Neldai dzimšanas diena. Bet šovakar arī būs ballīte. Grobiņā.
Un vispār,kur pazuda oktobris? Man šķiet,ka tas tik tikko sākās. Ja laiks tik ātri skries līdz pat vasarai,vai vismaz tādam kārtīgam pavasarim,es būšu laimīga. Ja vēl vasara varētu vilkties lēnām,bet tā gan nekad nebūs.
Placebo - The Bitter End
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru