Šis rīts bija tukšs,auksts,nekāds. Kārtējā mājās vilkšanās. Aukstums jau dur mazlietiņ degunā un ausis arī mazliet salst,kaut gan termometra stabiņš vēl ir virs nulle grādu. Vēl ir.. nemaz negribas domāt,ka drīz nebūs. Ka drīz būs vēl aukstāk,ka drīz aukstums durs arī vaigos bez žēlastības un ausis mēs vairs nejutīsim. No ziemas mums neaizbēgt.
Ar to nepietika,man vēl bija pēc tam jābrauc uz laukiem. Pēc tam gan jutos slapja,nosalusi,nogurusi un visapkārt vieni vienīgi āboli. Neskatoties uz to,visādas gaišas un mazliet smieklīgas domas šaudās manā galvā. Šodien pieturos pie siltām tējām,tējām,tējām. Siltas tējas,kamēr ārā nāk vētra. Un mana mīļā mūzika. Negribu vairs nekur iet un ārdīties,jūtos kā svētdienā,un svētdiena man ir atslodzes diena. Tas dēļ tā,ka ceturtdien neierados skolā,bet gan paliku pie Speidžas.. Galu galā,šodien ir sestdiena. Rīt svētdiena,kurā sākšu rakstīt referātu.
Realitātē diemžēl nav tā,kā es to gribētu. Tāpēc es savas vēlmes izdzīvoju savos sapņos. It īpaši šodien.
No ziemas mums neaizbēgt,bet aiz tās vienmēr nāk pavasaris..
6 komentāri:
Pilnībā tev piekrītu par to, ka no ziemas mēs nevaram izbēgt.. Cerēsim ka šī ziema nebūs tik auksta.
Ieraksts tiešām labs. ;)
Es arī ceru. Un ceru,ka pavasaris pienāks ātrāk,un ziema neievilksies.
Paldies :)
Man arī patika. Diezgan labi sanāk tev rakstīt.
Prieks dzirdēt. :)
man patīk frāze ''visapkārt vieni vienīgi āboli'' ;D
:D Bija un ir jau arī. Tik daudz salasījām,būs jābrauc vēl,lai salasītu tik pat :>
Ierakstīt komentāru